Jauns darbs

Jauns darbs

Aija gāja paielu, gandrīz lēkšoja. Prieks pārpildīja viņu, lauzās ārā. Viņa neapzinātismaidīja. Viņa juta, ka ar katru savu soli iegriež Zemi. Viss bija labi, viss būs labi. Beidzotviņai paveicās.

Kad pirms 11gadiem viņa izšķīrās ar savu skaisto, visas mīlošo vīru, viņa domāja, ka tas irnelaimes kalngals. Bet laiks gāja, rētas aizauga.

Dēls auga, mācījāslabi, pat ļoti labi. Nu viņš, viņas Edžiņš, ir pieaudzis, 20 gadus vecs. Pirmsgada viņš aizbrauca strādāt Anglijā, Londonā. Viņam veicās - saņēma apdrošināšanas karti un jau gaduoficiāli strādāja MakDonaldsā. Alga bija laba, viņš īrēja nelielu dzīvoklīti.Iepazinās ar latviešu meiteni Maiju. Brīvdienās ar dāvanām brauca mājās. Bet uzpalikšanu teica, lai necerot. Jo Anglijā kaut arī apkalpošanas darbs, bet bijadarbs. Un tur, svešumā, viņu uzskatīja par cilvēku. Naudiņu gan sūtīja reti, pašamsava dzīve, dzīvošana dārga, arī jaunība prasīja savu.

Aija vēl bijajauna, tikai 43 gadi. Visa dzīve priekšā.

Aija strādājamazpilsētā mazā veikaliņā. Bet uzcēla „Maksimu”, daudzas zaudēja darbu, arīAija.

Viņa stājāsuzskaitē bezdarbniekos. Mācījās kusos. Sākumā angļu valodas, vēlāk –datorkursos. Pieteicās konditoru kusos. Pa to laiku pagāja divi gadi. Viņa senjau nesaņēma bezdarbnieka pabalstu. Iztika no tā, ko atsūtīja dēls, kursustipendijām, vasarās siroja mežos: lasīja mellenes, gailenes, brūklenes, citassēnes. Aijai bija laba draudzene, kura tirgojās tirgū. Pieticīgai iztikšanaipietika. Šad tad Aija lasīja (vāca) pudeles pēc lieliem svētkiem zināmās vietās.Jo vietas jau bija sadalītas. Bet pudeļu lasīšana bija nerentabla, pudelesiepirkuma cena 2 santīmi.

Bet darbanebija, mazpilsētā daudziem nebija darba.

Ziemā Aijapieteicās „simtlatnieku” bezdarbnieku programma. Divus mēnešus viņa tīrījasniegu, kurš šajā gadā sniga gandrīzkatru dienu. Mājās nāca pārgurusi, jā lai vicinātu slotu, bija nepieciešama angļuvaloda! Kaut gan brigadiere biežāk izmantoja sulīgos krievu izteicienus. Nu arītas darbs bija izbeidzies.

Aija iestājāskursos, lai iemācītos pareizi uzrakstīt autobiogrāfiju (CV).

Un mazpilsētasbibliotēkā viņa aizsūtīja 43 CV, uz visām darba vietām, kur vajadzēja pārdevēju.Gribējās atgriezties savā iepriekšējā, pazīstamajā darbā.

Beidzot! Beidzot!Beidzot viņai piezvanīja. Tā bija parupja vīrieša balss:”Man vajadzīga pārdevēja,ir iespēja īret istabiņu uz vietas.”

Aijas sirds līksmoja.Viņa piekrita bez domāšanas. Jocīgs likās ciema nosaukums – Kākciems. Vienalga.Bet viņai būs darbs. Darbs, kuru viņa pazīst, prot, mīl.

Savākusi koferīdažus drēbju gabalus, vēl šādus tādus sīkumus, Aija nopirka biļeti Rīga-Ērgļi. Kautkur pa vidu jābūt tam ciemam.

Aija izkāpa noautobusa, neviens viņu nesagaidīja. Izprašņājusivietējos, viņa devās uz ciema nomali. Redzējās nosaukums „Veikals” . Te nu būstagad viņas dzīves un darba vieta. Apkārt kalnaini meži. Nomale.

Veikala durvisatvēra vīrietis. Sasveicinājās. Ierādīja istabu, kur pārdevēja dzīvos.

Viņš palūdzapasi, lai noformētu dokumentus. Bez ilgām pārdomām Aija atdeva darba devējamdokumentu.

Nu ko,pie darba!

Veikals bijanolaists, netīrs. Aijai pagāja vesela diena, lai satīrītu un sakārtotu,neteiksim līdz ideālam, bet pietiekoši pieklājīgi. Ienāca saimnieks, īgns, viņšatveda preces. Aija, likdama precesplauktos, ledusskapjos, ieminējās:”Kādas būs manas darba stundas? Kādi būs manidarba pienākumi? Kāda būs mana mēneša alga? Vai tagad, kad viss ir kārtībā, viņadrīkst aiziet uz savu istabiņu, nedaudz atvilkt elpu?”

„Gan jau redzēs!Kā strādāsi, tā maksāšu.Tagad ej atpūties.”

Aija strādājaveikaliņā jau otro mēnesi. Realizācija bija laba. Bet algu viņa vēl nebija saņēmusi.Saimnieks, uzskatot, ka pārdevējai pārāk daudz brīva laika, lika viņai vēl arībarot cūkas un vistas, ravēt dārzu.

Vienu nakti,kad pārgurusī Aija bija iekritusi dziļā miegā, saimnieks apgūlās blakus. Aija uzmodās, bet aiz nogurumaironiski nodomāja:”Lai! Atslābināšos un gūšu baudu.”

Nākošajā mēnesīpēc jautājuma par līguma sastādīšanu un algu, saimnieks atkal atbildēja:”Ganjau redzēs!”

Nu beidzotsievietei „pieleca”, ka neviens netaisās ar viņu slēgt darba līgumu, kur nu vēlmaksāt algu!

Viņa sāka kaltplānus, kā aizmukt no slavenā Kākciema? Veikala īpašnieks bija cienījams cilvēksciemā, viņš par darbojās kaut kādā padomē, policijas priekšnieks viņam bijaradagabals, viņai neviens neticētu, ja viņa kādam, ko tādu par savu dzīvi undarbu pastāstītu. Telefonu saimnieksbija Aijai atņēmis, lai nepļāpā darba laikā.

Bet saimnieksnezināja par Aijas veļā iešūtiem krājumiem.

Kāpēc viņagaidīja tik ilgi? Kāpēc neaizgāja uzreiz? Bija izslāpusi pēc darba.

Agri no rīta,vēl gaisma nebija aususi, kad saimnieksaizlavījās uz savu dzīvokļa pusi, Aija piecēlās, apģērbās. Kurpes rokās turēdama,izlavījās no mājas.

Tikusi uz ceļa,Aija jau gāja mierīgāk. Domās apsverot, varbūt, kādu nostopēt? Un atkal viņai mežonīgi paveicās: pa ceļu līkumojatālbraucējs.

Aija pacēlaroku, mašīna apstājās. „Līdz Rīgai?” „Mums pa ceļam.”

Beidzot pēcdivu mēnešu vergošanas, Aija atgriezās. Mājas, mīļās mājas. Pirmais gājiensbija uz policiju, patiesību stāstīt Aija kaunējās, viņa vienkārši uzrakstījaiesniegumu par pases nozaudēšanu.

Tad bija tikšanāsar draudzenēm, puņķi un asaras. Bet izlietu ūdeni nesasmelsi.

Dzīve turpinājās,kaut gan Aija kļuva divtik, trīskārtīgi, pieckārtīgi uzmanīgāka. Tad nāca darbapiedāvājums, vietējais, darbs kasē „Maksimā”.

Gandrīz vissbija kārtībā.