Taurenis...

Kādu dienu kokonā parādījās maza spraudziņa. 
Kāds vīrs sēdēja un vairākas stundas skatījās uz taurenīti, kā viņš cīnās, lai dabūtu savu ķermeni cauri mazajam atvērumam.  

Pēkšņi izskatījās, ka taurenītis vairs nespēj izlauzties. 
Šķita, ka tas ir ticis tik tālu, cik spēja un ka tālāk vairs nevar tikt. 

Vīrs nolēma palīdzēt taurenim. 
Viņš paņēma šķēres un atvēra kokonu. 
Taurenis viegli tika ārā. 
Taču tam bija nīkulīgs ķermenis un krunkaini spārni.  

Vīrs turpināja skatīties, jo viņš sagaidīja, ka jebkurā mirklī spārni atvērsies un palielināsies, lai arī taurenīša ķermenis kļūtu stingrs.  

Nekas no tā nenotika! 
Patiesībā taurenītis turpināja visu dzīvi rāpot ar sanīkušu ķermeni un čokurainiem spārniem. 
Taurenis tā arī nesāka lidot.  

Tas, ko vīrs savā laipnībā un labās gribas vadīts nesaprata, bija, ka ierobežojošais kokons un cīņa, lai izkļūtu cauri šaurajai spraudziņai, ir veids, kādā Dievs ievada šķidrumu taureņa spārnos, lai tas būtu gatavs lidojumam, tiklīdz kā ieguvis brīvību no kokona.  

Dažkārt cīņas ir tieši tas, kas nepieciešams mums mūsu dzīvē. 
Ja Dievs ļautu mums iziet cauri dzīvei bez jebkādiem šķēršļiem, tas sakropļotu mūs. 
Mēs nekļūtu tik stipri, kā varētu būt bijuši. 
Un nekad nespētu lidot.  

Es lūdzu Spēku... 
Un Dievs deva man Grūtības, lai darītu mani stipru.

Es lūdzu Gudrību... 
Un Dievs deva man Problēmas, ko risināt.

Es lūdzu Labklājību... 
Un Dievs deva man Smadzenes un  Muskuļus, lai es strādātu.  

Es lūdzu Drosmi... 
Un Dievs deva man šķēršļus, ko pārvarēt.

Es lūdzu Mīlestību... 
Un Dievs deva man Satrauktus cilvēkus, kam palīdzēt.  

Es lūdzu Labvēlību... 
Un Dievs deva man Iespējas...

Es nesaņēmu neko, ko gribēju, 
bet saņēmu visu, kas man bija vajadzīgs...

tas ir sākums...