Lietus dimanti...

Kā dimanti, krīt lietus lāses. Viena nokrita tieši uz mana degungala. Tik dzidra viņa ir šajā mirklī, pirms veldzējoši norit man pār lūpām uz kaklu, kur tā izsīkst, kā upe tuksnesī.
Otra, tepat man pretī esošajā lilijas ziedā iekrīt. Baltās lilijas ziedlapas mirdzošas kā karalienes kronis, tiek izdaiļotas ar vairākām šādām dimanta lāsītēm, kas saules staru izrotātas mirdz tik pasakaini. Es pieliecos un pielieku degunu tik tuvu, lai justu lilijas smaržu un redzētu, kur paliks mazās lietus lāsītes, vai arī viņas izsīks kā kalnu upes, tāpat kā manējā?
Lietus pieņemas spēkā, ziedi tiek pielieti pilni ar ūdens lāsītēm, kā ūdens krūkas. Tiem paliek par smagu un tie savu nastu izlej laukā, liegi noliecot galvas visuvarenā priekšā.
Es turpinu stāvēt lietū. Lietus tiešām spēcīgi pieņēmies spēkā, bet man vēl negribas nekur iet. Ārā ir patīkami silts un lietus šķiet kā glāsti izslāpušam ķermenim. Pastiepju rokas uz augšu un saņemu ikkatru man sūtīto lietus lāsīti. Mani mati kļuvuši gaužām slapji, kā pēc dušas, arī drēbes sāk lipt pie mana auguma, bet man ir labi....
Tik patīkami izjust dabas visuvareno veldzi, spēku un maigumu. Jūtu kā mani mīl ikkatra lietus lāsīte, kas norit pār manu ķermeni. Es to izbaudu...