Bagāts vai nabags?

Ievads no multimiljonāra Reberta Kijosaki grāmatas „Rich Dad, Poor Dad”

Ja pavērosit izglītotu, centīgi strādājošu vidusmēra cilvēku dzīvi, jūs pamanīsit zināmas likumsakarības. Ģimenē piedzimst bērns. Drīz vien viņš sāk iet skolā. Vecāki ir lepni, jo bērns labi mācās un tiek uzņemts koledžā. Viņš turpina mācības maģistratūrā un tad dara tieši tā, kā vienmēr mācīts: meklē stabilu darbu. Bērns to atrod- kļūst par ārstu vai juristu, militārpersonu vai valsts ierēdni. Vārdu sakot, viņš sāk pelnīt naudu, iegūst kaudzēm kredītkaršu, un sākas iepirkšanās, ja vien tā jau nav sākusies.

Jaunajam cilvēkam ir nauda, ko tērēt, un viņš dodas turp, kur mēdz uzturēties tādi paši jaunieši. Viņi iepazīstas, satiekas un dažreiz arī apprecas. Viņi ir veiksminieki , ko gaida spoža nākotne, tāpēc nolemj pirkt māju, mašīnu, televizoru, doties atpūtas braucienos un radīt bērnus. Vajadzība pēc naudas aug. Jaunie cilvēki saprot, ka viņiem jāstrādā vēl centīgāk, lai izvirzītos un saņemtu lielāku algu. Algas pielikums neliek gaidīt, arī vēl viens bērns ir klāt, tāpēc nepieciešama lielāka māja. Viņi strādā centīgāk, kļūst par vēl labākiem, vēl uzcītīgākiem kalpotājiem. Iespējams, viņi iestājas vēl otrā darbā. Ienākumi aug, bet palielinās arī nodokļi- gan nekustāmā īpašuma nodoklis, gan sociālās apdrošināšanas un visi citi nodokļi. Viņi saņem savu lielo algu un pēc tam brīnās, kur palikusi visa nauda. Bērni jau ir piecus sešus gadus veci, tāpēc jāsāk krāt nauda koledžai un jāveic iemaksas savā pensijas fondā.

Šie laimīgie trīsdesmitgadnieki ir iekļuvuši „žurku skrējienā”, kurā riņķo visu atlikušo mūžu. Viņi strādā uzņēmuma īpašniekiem, valstij, kam maksā nodokļus, un bankai, kam atmaksā hipotekāro kredītu un kredītkaršu parādus. Tomēr viņi dod padomu saviem bērniem „mācīties cītīgi, saņemt labas atzīmes un atrast stabilu darbu”. Šie cilvēki neizprot naudas plūsmas principu. Viņi uzticas tiem, kas izmanto viņu naivumu, un smagi strādā visu mūžu. Nākamā paaudze strādā tikpat centīgi, un viss iet savu gaitu. Lūk, tas ir „žurku skrējiens”.

Vai neesat ievērojis, ka ir diezgan maz bagātu grāmatvežu, baņķieru, juristu, biržas brokeru un nekustamā īpašuma mākleru? Viņi daudz zina un lielākoties ir gudri, tomēr vairums no viņiem nav bagāti. Skolās nemāca to, ko zina bagātie, un tomēr mēs uzklausām šo cilvēku padomus.

Pasaule ir mainījusies, bet izglītības sistēma- ne. Bērni gadiem ilgi skolā apgūst zināšanas, ko nekad neizmantos, gatavojas dzīvei pasaulē, kuras vairs nav. Ir muļķīgi pieņemt, ka mūsu izglītības sistēma sagatavos bērnus pasaulei, kurā viņi nokļūs pēc skolas beigšanas. Viņiem ir nepieciešama pavisam citāda izglītība. Bieži vien vecāki bērniem dod padomu „mācīties cītīgi saņemt labas atzīmes un atrast stabilu darbu” tāpēc, ka tādas ir mūsu kultūras tradīcijas. Tā rīkoties allaž ir bijis pareizi. Bagātie savus bērnus māca citādi.

Attiecībā uz naudu ir noteikumu, pēc kuriem spēlē bagātie, un ir noteikumu, pēc kuriem spēlē pārējie 90% pasaules iedzīvotāji. Šie 90% savus noteikumus apgūst mājās un skolā. Nav svarīgi, cik klasē ir datoru vai cik daudz naudas valsts tērē skolām. Kā gan skolotāji lai iemāca to, ko paši nezina?

Ja arī Tu gribi uzzināt noteikumus pēc kuriem spēlē bagātie un sākt tos izmantot, tad sazinies ar mani.