Viņa /variācijas par atkarības tēmu/Viņa skatījās ik pa brīdim. Nemiers, interese...kas to varēja zināt. Jo tur bija kaut kas nezināms, nepazīstams, pat biedējošs...tā brīvības sajūta, lidojums, izplestie spārni kā izaicinājums.
Reizi pa reizei mainījās attēli. Kaleidoskops, viens, otrs, trešais...viņa gaidīja, pati nesaprot, kāpēc to dara...ko viņa cerēja sagaidīt? Kādu zīmi, norādi uz kaut ko?
Nekādas norādes nebija. Neizprotams satraukums lika viņai atkal un atkal skatīties. Tā jau kļuva par atkarību...sekot, vērot.
/viņas vārds bija Meža Feja, Forest Fairy. Viņam acīs dega kaislību uguns. Bet viņa to vēl nezināja, kaut arī nojauta..kā vēja pūsmu uz kailajiem pleciem, kā saules smaidu gaišajos matos, kā tauriņa spārna samtaino pieskārienu.../
|
