Dienasgrāmatas (blogi)

delfiins, 25-05-2010 21:10		11 163
…Divas klintis, katra savā pusē bezdibenim. Es rāpjos ārā no bezdibeņa pa vienu no klintīm ... rokas asinīs, ceļi noberzti...sāp...grūti...virsotne liekas tik tālu.... Beidzot es esmu sasniedzis virsotni – tā ir kaila, akmeņaina un nav ne kādas dzīvības, BET tur tālumā aiz bezdibeņa aizas ir otra klints, kura vilināt vilina ar savu zaļumu, kokiem, putniem... Te no kaut kurienes atskan Balss: - Tu gribi nonākt tajā pusē aizai? - Jā! Tur ir tas, ko es vēlos! - Tad, ko Tu gaidi? - Es nevaru, nav tilta, BET pārlēkt nav iespējams – tas ir par tālu... - Aizmirsti! Aizmirsti visu, ko Tev ir mācījuši par fizikas likumiem. Ir tikai aiza, Tu, un Otra puse! Notici tam, ka Tu vari un lec! ... Lec! Un tici tam, ka Tu to vari! - BET, ja mana ticība ir pārāk vāja un, ja lēciena vidū, es to zaudēju, nobīstos un krītu? - Tad kritienā notici tam, ka vari lidot! Lidot uz augšu! Galvenais – domā un tici! Manī kaut kas notrīc un pārvēršas... rodas pārliecība saviem spēkiem un es...lidoju... vienkārši pārlidoju pāri aizai... esmu Otrā pusē – Dzīvības pusē... Balss pārsteigti jautā: - Kāpēc Tu nelēci? - Man vieglāk bija uzreiz noticēt tam, ka es varu lidot! Es pirkstu galus pārvelku pāri koku stumbriem, mirkli paklausos putnu treļļos, padzeros strautā ūdeni, tad pieeju klāt klints malai un sāku iet pāri bezdibenim... - Ko Tu dari?! - Eju pāri, tagad man te ir tilts - es to zinu... - Kālab Tev ir vajadzīgs tilts, ja Tev ir Otra puse? - Lai pārietu pāri un paskatītos uz Otru pusi no malas. Reizēm tas ir tik ļoti nepieciešams, lai novērtētu to, kas tev pieder un vēl, lai pasēdētu tilta vidū, un pašūpotu kājas virs bezdibeņa. - Tu maz saproti, cik bīstami ir lūkoties bezdibenī? - Jā, BET – es lūkošos bezdibenī un viņš skatīsies manī un nekas nenotiks, jo bezdibenis jau ir manī un es viņā – mēs esam viens nedalīts veselums – mēs viens otrā esam jau bijuši un viens otru pazīstam. Tagad es zinu, ka ar viņu nevajag cīnīties, BET iemācīties sadzīvot. Es kritīšu un atkal celšos, un atkal kritīšu un man būs Nekas un Viss. Kālab Tu man nepateici, kam ir jānotic, pirms es sāku rāpties pirmajā klintī? - Lai Tu noticētu, ka viss ir pa Īstam, kamēr nesāp, kamēr viss nāk viegli – ticība sev nerodas.

Komentāri

maybe02: Jā,tieši tā arī ir!!! :) Bet bieži baidāmies no vilšanās...un arī tas ir tas,kas traucē,tā līdz galam,noticēt sev.

2010-05-25 21:27

Balonka_: Afigeķ... drīkst jautāt, kur Tu šito ņēmi?

2010-05-26 04:49

Weejainaa_: Pēdējais teikums tekstā ir punkts uz i....precīzi un perfekti...

2010-06-03 21:20

Inkata: Gluži otrādi. Kad sāp ticība zūd. Kamēr nesāp ir ticība gan sev, gan visam pārējam.

2010-06-19 11:57

delfiins: Kad nesāp, tā nav ticība, bet tikai ticības ilūzija. Kad sāp, tā ir īstenas ticības pārbaude. Sāpes rosina darbību, protams ja ir ticība. Un tad sāpes aiziet. Bet daudziem ir pierastāk celt no sāpēm sāpju pili un dzīvot tajā visu atlikušo mūžu.. jo tad nekas nav jādara... var tikai sevi žēlot......

2010-06-19 12:20

Inkata: Cik gudri spriežam. :) Par cerību ir teikts ka tā mirst pēdējā, ne par ticību. Un katram traukam ir sava ietilpība. Daudzreiz sāpes neaiziet lai ko arī darītu. Un kad trauks pilns tā pils ir septiņas pēdas zem zemes. :)

2010-06-19 13:23

delfiins: Jūtu, Tevis teiktajā, tikai sevis attaisnošanu... Ne cerība, ne ticība musos ne mirst, vienkārši mēs paši aizmirstam kur tā mūsos mājo, un tad veidojam "skaistus un pareizus" attaisnojumus sev.

2010-06-19 13:37

Pārējos 4 komentārus var lasīt tikai oHo.lv reģistrētie lietotāji.

Reģistrējies šeit!

Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.