lietus

atveru logu, lai ielaistu biezu, siltu tumsas miglu un negaisa gubu mākoņus
tā ir mana sidrs, tajā zibens plaiknsī un pērkons ndāmi sitas pret istabas sienām
vējš pieņemas spēkā, āsās zibens šķautnes plosās un aicina, rāda man ceļu uz sekundes daļu
mans ceļš nav aiz šīs istabas durvīm, tur - tik dedzinoša saule, smaga zeme un tukši, nopirkti skatieni
pieveru acis, ieklausos dunoņā, šaubu vairs nav
ir laiks pacelties virs sabradātās zemes, dzelzbetona putekļiem un nedzīvajām domām
nolīt pār šo zemi pirmo un pēdējo reizi