|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| Greizsirdis32, 26-04-2010 21:47 |
|
85 |
Nāvei nolemtais...Man jārunā,es klusēt vairāk nevaru.
Kaut nezinu,kas manā sirdī notiek šobrīd.
Es biju ceļojumā vienā,
Ne mans tas ceļojums-bet viņa.
Tur vasarā it viss bij klāts ar sniegu,
Un sniega pārslas nedzīvas tur krīt:
Tik skaisti baltas un tik biedējoši tīras...
Es nezinu,kas manā sirdī notiek
Un nevaru to vārdos pasacīt.
Tur viss bij kluss,tur klusums tā kā kapā,
Tur skats pēc kara,tikai ieroču tur nav.
Ja varētu man paskaidrot to visu sīkāk,
Ja varētu kāds mani mierināt...
Šeit tagad ārā ziema.
Viss notiek,tā kā jānotiek ir tam.
Krīt snigs ar pārslām vieglām
Un nemiers manā sirdī iestājas.
Es biju ceļojumā vienā
Ne mans tas ceļojums-bet viņa.
Un tagad skatos es ar viņa acīm sniegā
Man sāp-es skatos acīs nāvei...
Ir grūti otru izprast,
Ja nezini,ko pārdzīvojis tas...
Es redzu meitenīti sniegā
Tai kleita puķaina ir mugurā
Tik acis...nav tur acīs dzīvības
Kā pateikt man,ko jūtu sirdī savā?
Tur vārdu nav,
Es atrast nevaru vairs tos...
Man asaras pār vaigiem lēni rit.
Kā pastāstīt,ko nevar pasacīt?
Es biju ceļojumā vienā
Ne mans tas ceļojums-bet viņa
Man sirdī sāpes,izmisums par to
Par viņa dzīvi dzīvoto.
Viņš teica-nežēlo!
Man žēlums nav vajadzīgs.
Es mīlu dzīvi!
Man tā teica viņš.
Es mīlu sauli,debesis!
Es mīlu Tevi,Tu mans acuraugs!
Bet jūtu,sirdī viņu kaut kas žņaudz.
Man asaras pār vaigiem lēni rit.
Neko tur vairāk nevar padarīt
Viss bijis ir,tas laiks ir prom.
Tik atbalsis kā žēlas gaudas skan
Ne viens viņš tāds,ir viņu daudz
Kas nāvi acīs skatīja un nāvei līdzi gāja.
Mēs iesim visi līdzi tai
Nav nožēlas nekādas.
Tik dažiem jādzīvo ar viņu kopā mājās
Un sāpēs jāizcieš ir katra diena sava.
P.s.Izklāsts no pagātnes un mazliet no palikušās nākotnes manas |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
