|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| _Koshka_, 24-04-2010 20:54 |
|
179 |
Daži atklājumi par vīriešiem... :)))Pirmais atklājums: viņš ir.
Otrais atklājums: viņš vienmēr grib ēst!
Kafija un mandarīns brokastīs viņu neapmierināja. Mājās parādījās
manis neieredzēti produkti: sviests, speķis, cukurs, šņabis, makaroni.
Majonēzes reitings uzlēca līdz debesīm. Sieviešu žurnālos es sāku
pievērst uzmanību kulinārijas receptēm. Bet mūžīgais jautājams "Ko
pagatavoji vakariņās?" mani satrieca vairāk par "būt vai nebūt". Es no
niknuma kvēloju. Es bez pārtraukuma kaut ko cepu, vārīju, rīvēju un
garšoju. Es pieņēmos svarā par trīs kilogramiem. Mīļotais vienmēr bija
gatavs kaut ko apēst. Kad viņš ar frāzi: "Vai mums ir kas garšīgs?"
skatījās ledusskapī 10 minūtes pēc pusdienām, man viņam gribējās iespert
un aizcirst durvis. Es sapņoju, lai veikalu plauktos parādītos produkti
ar uzrakstu: "Vīriešu ēdiens. 10 kg." Nopirki, un diena brīva.
Trešais atklājums: viņš slēpa zeķes.
Ceru, ka ne no manis. Nē, nu tas, ka viņš tās valkāja, protams, man
nebija noslēpums. Manu acu priekšā viņš nelietoja autus un nestaigāja
basām kājām. Viņš izmantoja pēdējos civilizācijas sasniegumus
tekstilrūpniecībā, bet... atnācis no darba, viņš pirmām kārtām atrada
klusāku vietiņu un tur, kā tāds kāmītis, pirms tam satinis mazā
kamolītī, paslēpa zeķes. Un nekāda iespaidošana nelīdzēja, lai šie
"pierādījumi" tiktu nogādāti vismaz līdz vannasistabai. Ar maniakālu
stūrgalvību mans mīļais glabāja zeķes zem dīvāna, zem krēsla un, liekas,
bija gatavs noplēst grīdas līstes, lai tikai tur varētu noglabāt savus
dārgumus.
Ceturtais atklājums: viņš rakstīja testamentu katru reizi, kad
viņam sāpēja zobs vai sākās iesnas.
Viņš stenēja, uhināja un īdēja kā ievainots bizonis. Pēc vārda
"poliklīnika" izdzirdēšanās viņam sākās smakšanas lēkmes un viņš
klauvēja pie manas žēlsirdības, lūdzot viņu piebeigt lai tikai izbēgtu
necilvēciskām mokām. Turot mani pie rokas, viņš cēlsirdīgi deva padomu
pirms pārdošanas pārkrāsot veco opeli. Un, kā jau īsts vīrietis,
aizturot raudas pirms nāves, šķīrās no sev sirdij tik mīļām lietām:
mūzikas diskiem, mobilā telefona un avīzes "Sports".
Piektais atklājums: viņš prata klusēt.
Viņš spēja veselu vakaru nosēdēt, blenžot televizora ekrānā un
neizdvest ne vārda. Ja viņam dotu vaļu - viņš, cilvēks, kurš zināja
divas valodas un kuram bija augstākā izglītība, iegrožotu saziņu ar mani
trīs frāzēs:
a) "labrīt, dārgā",
b) "kas mums ir vakariņās, mīļā",
c) "nāc pie manis..."
Taisnības labad gan jāpiebilst, ka viņa sarunas ar māti un saviem
paziņām arī neizcēlās ar īpašu daiļrunību. Bet viņa attiecības ar labāko
draugu balstījās uz kopīgu futbola spēļu skatīšanos un iespaidīgu
komentāru birdināšanu:
- Piespēli, padod piespēli, es teicu!
- Nu mēsluvabole.
- Andri, padod alu...
Sestais atklājums: spējot dienām klusēt, viņš necieta klusumu.
Šo paradoksu es tā arī nespēju saprast. Nepietiek ar to, ka
muzikālajam centram viņš pieskārās biežāk nekā man, viņš nekad neatrāvās
no televizora, pārslēdzot kanālus gaismas ātrumā. No sākuma līdz beigām
mans mīļais skatījās tikai ziņas un sporta pārraides. Visu pārējo laiku
viņš spaidīja pulti. Bildītes uz ekrāna zibsnīja kā mežonīgā
kaleidoskopā. Man no tā reiba galva. Un nedod dievs nejauši nostāties uz
līnijas starp viņu un televizoru. Momentā sekoja ass, diplomātisks
demaršs: "Paej nost no ekrāna!"
Septītais atklājums: viņš greizsirdīgi sargāja savu teritoriju.
Viņa īpašumā skaitījās: vieta pie galda un mīļākais krēsls.Pat viesi
nedrīkstēja sēdēt uz viņa ķeblīša virtuvē. Un nabaga kaķis kā lode
izlidoja no mīkstā krēsla, tikai izdzirdot pazīstamos smagos soļus. Es
robežas nepārkāpu. Sievišķīgā intuīcija man teica priekšā, ka labāk
netīkot uz vīrieša troni, viņa svēto krūzīti un majestātiskajām čībām.
Turpretī var paslēpt nīstās hanteles vai pat nodot tās metāllūžņos -
mans dārgais sportists vērtīgo mantu zudumu diez vai pamanītu.
Astotais atklājums: uzraudzība un kontrole.
* Ar ko tu runāji pa telefonu?
* Kas ir tas briļļainais tips fotogrāfijā?
* Kur biji no četriem līdz pieciem?
* No kurienes tev šie auskari?
Atbildes:
*ar draudzeni;
*mans brālis;
*frizētavā;
*tu uzdāvināji.
Devītais atklājums: es vairs nevarēju stundām gulēt aromātiskajās
vannās.
Mans deviņdesmitkilogramīgais zaķītis par katru cenu centās iekļūt
telpā. Te viņam steidzami bija nepieciešama zobu suka. Te asa vajadzība
apskatīt jau divus mēnešus pilošo krānu. Te interesēja, vai viņš
ievietosies vienā vannā kopā ar mani un cik daudz ūdens izspiedīs
Arhimēda likums. Te viņam pēkšņi bija kļuvis skumīgi vienam un viņš
dīdijās gar durvīm, klauvējot pie manas sirdsapziņas: "Es ciešu no
saskarsmes trūkuma!" Taču man atlika tikai iziet, kā cietušais tūlīt
atgriezās savā krēslā. "Ei, un kā tad ar Arhimēda likumu?" jautāju.
"Ieiešu dušā," attrauca mīļais un iebadīja degunu avīzē.
Desmitais atklājums: viņam auga bārda.
Auga, protams, arī līdz tam laikam kad sākām dzīvot kopā. Taču agrāk
uz randiņiem viņš nāca gludi skuvies. Tagad redzēju viņu gandrīz cauru
diennakti... Man sāka lobīties āda uz sejas.
Vienpadsmitais atklājums: Viņš neatcerējās mūsu svētku datumus!!!
Nemaz. Amnēzija. Izlases veida zudumi atmiņā. Viņš atcerējās
Bastīlijas ieņemšanu, auto tehniskās apskates dienu. Un dienu, kad viņu
iesauca armijā. Taču mana dzimšanas diena nu nekādi nespēja
nostiprināties nevienā no divām viņa puslodēm. Kaut gan, es domāju, viņš
palaistu garām arī Jauno gadu, ja nebūtu vispārīgās ažiotāžas masu
saziņas līdzekļos. Un uz ielas. "Uz ielām parādījušās tantes ar eglītēm.
Laiks pirkt šampanieti," tika dziļdomīgi secināts.
Divpadsmitais atklājums: viņš izrādījās briesmīgi nepraktisks.
Viņš nemācēja plānot mūsu budžetu. Aizejot pēc pārtikas, viņš atnesa
piecas pudeles alus, čipsu paku un saldējumu. Kautrējās ņemt atlikumu.
Tirgū nemācēja kaulēties. Pirka visu, ko iesmērēja tirgus sievas. Un
vienreiz kartupeļu vietā atnesa rozes. Es tikai nopūtos. "Es tevi mīlu,"
teica viņš, sniedzot ziedus.
Divpadsmitais ar pusi atklājums: viņš mani mīl.
Vispār dzīve ar vīrieti ir kā šaha spēle. Nemitīga sacensība ar
nerakstītiem, neskaidriem noteikumiem.
- Tā zirgs neiet.
- Muļķīte... kā tad tas iet?
- Divi lauciņi uz priekšu, viens sāņus.
- Lai kaimiņš tā iet. Es iešu tā...
- Kopš kura laika tādi noteikumi?
- Kopš pagājušās minūtes...
- Es teicu!
- Ej, mīļā... |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
