...ieraksts Nr.67...

...šodiena bija piektdiena...vispār pa traka darba nedēļas beigas man gadījās :)....bet visu pēc kārtas :)...trešdien vakarā man zvana telefons un tur otrā galā ir uzņēmējs, kam es savu CV biju aizsūtījusi brīvdienās...teikšu godīgi – es biju starā...ne jau no tā, ka uzreiz piedāvāja darbu, bet no tā, ka es tiku līdz tai stadijai, ka aicina uz pārrunām:)....tik tā saruna bija jocīga, bet tās ir viņa tiesības jautāt, kaut gan daži jautājumi bija īpatnēji:)...ok, sarunājām nākamajā dienā tikties ap pusdienlaiku, cikos tieši viņš nemācēja teikt, jo ir no Rīgas :)....pēc sarunas es pazvanīju dažiem cilvēkiem un ievācu info par viņu...teikšu godīgi es kā nopratu kas man zvana, biju nobijusies, jo mūsu pilsētā viņam nav tā labākā slava...un tad mani draugi sāka teikt – neej, kur tu taisies bāzt galvu, bet lepnumu bērniem uz galda neuzliksi, dažreiz ir zobi jāsakož un jāpacieš....tad nu es gaidu ceturtdien to zvanu...visu dienu gaidu – neko nopietnu nedaru, jo kā pazvanīs būs jābrauc uz pilsētu, bet...viņš nepazvana – laikam atrada ko uzreiz piemērotāku, bet es tik glupi jutos gaidīdama...bet ko darīt tāds mans liktenis – gaidīt...bet šodien biju seminārā par klientu apkalpošanu pa telefonu:)...vispār jau tā izvērsās diskusijā par psiholoģiju un cilvēku attieksmi...par runāšanu pa telefonu un vispār par dzīvi...ļoti jauki pavadīju 5 stundas diezgan brīvā atmosfērā...:)...tagad gaidu 29 un nākošo semināru :)...un vispār rakstīt kad tev rokas laiza un ir jāglauda mincīte ir grūti :))))