|
|
Burve77 dienasgrāmata
| Sestdiena 17-04-2010 01:15 |
|
54 |
UrsiānaViņa sēdēja uz sētas un skatījās uz blakus māju. Tā bija tukša. Un tālāk vēl viena tukša māja. Tai vairs nebija jumta. Jumts bija aizbraucis nezin uz kurieni. Droši vien uz Angliju, pie nolauztās atslēgas un turku pupas. Nu visi bija kopā. Te bija palikuši tikai krokusi, balti, violeti un dzelteni. Un tie paši arī izskatījās savādi.
Viņa nolēca no sētas zaļajā zālē. Vispār jau tā bija mākslīgā zāle. Sāka līt mākslīgais lietus, šodien tam bija zila krāsa. parasti lija sarkans. Laikam beigusies krāsa - viņa nodomāja. Viņai nebija lietussarga. Bet to jau nevajadzēja, šajā pasaulē pietika tikai nodomāt, ka apkārt ir ūdensnecaurlaidīgs kupols, un nekāds lietus tam cauri tikt nespēja. Kādreiz tā gribējās kupolu pārplēst...un uzzināt, kā īsti ir, kad lietus lāses līst uz sejas...bet viņa pat nemēģināja. Trešajā Likumā bija rakstīts, ka NEKĀDĀ gadījumā Kupolu nedrīkst sabojāt, tad visiem Ursiānas valsts iedzīvotājiem draud izkušana. Visi šo likumu ievēroja.
Bija pirmdiena, šajā dienā Ursiānas iedzīvotāji iekopa dārzus, neviens neko citu nedrīkstēja darīt, jo no ražas bija atkarīga viņu spēja izdzīvot uz planētas. Viņa izgāja uz ielas - tur nebija nevienas dzīvas dvēseles. Visi strādāja dārzos. Viņa ātri skrēja uz savu dārzu, lai nenokļūtu ursineru ķetnās - tie, redzot ka viņa nav dārzā, varēja to saķert un likt 7 stundas līmēt pie Ursiānas griestiem zelta zvaigznes. Griesti bija augsti, pie tiem varēja nokļūt pa kāpnēm, bet viņa ļoti baidījās no augstuma. Vienu reizi jau viņa bija līmējusi zvaigznes, vēl tagad, atceroties briesmīgās kāpnes, kuras šūpojās vējā, viņai kļuva baisi.
Viņa nonāca savā dārzā un atvēra durvis uz siltumnīcu. Pretim steidzās krikotams, priecīgi vicinot sarkano asti un bubinot kaut ko zem deguna. Ā, tu arī esi šeit, vai paēdi? Krikotams parādīja savu bļodu, kas bija tukša. Ak visu jau apēdi? Nu tad iebēršu tev vēl! Viņa nocēla no plaukta lielu burku ar granulām sarkanā krāsā, iebēra krikotama bļodā vienu sauju. Krikotams, asti kulstīdams, ar ķepu parādīja arī uz burku ar zilajām granulām. Gribi arī to? Krikotams pieglaudās viņai pie kājas un ar taustekli paņēma no bļodas vienu sarkano granulu. Viņa iebēra sauju zilo granulu krikotama bļodā, pabužināja tam zaļo kažoku un sāka rakt zemi, drīz bija jāsēj ligravas, arī krapzonu sēklas gaidīja savu kārtu.
Tā bija parasta pirmdiena. Ja vien viņa būtu zinājusi, kāda tā vēlāk izvērtīsies...
C Burve77
|
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
