Ne viss ir tā, kā saka!

 Tēma tāda... par to nesmejās un tomēr... situācijas dzīvē mēdz būt dažādas un arī bēdīgos stāstos komisku momentu netrūkst. Smieties ir jāprot, jāzin, kur var un, kur tomēr pidīt sevi un ir lietas, kas prasa cieņu un pietāti. Ou, es mazliet novirzījos.. da hren viņu zina (Hren, mož toč Tu zini), kā īsti to tēmu nosaukt, bet nu, stāsts ir sekojošs...

 Vot, bija tā.. divi eži (ne preži, bet eži - ežu puikas) sataisījās pie meitenēm. Itkā viss ok, tā tak daudziem no mums katru vakaru notiek, bet... jā jā, ir arī kāds BET šajā stāstā un proti - viens no ežukiem ir neredzīgs (Gribaldiņš), bet otrs tuvredzīgs (Veneraldiņš) uz vienu aci, otra arī neko nerāda... Bet, džekiem-ežiem tak apņēmības un izdomas netrūkst! Neredzīgais prasa otram

- kā es zināšu, ka esam atnākuši, kad man uzsākt sarunu?

uz ko otrs šim atbild

- es Tev pateikšu, kad būsim atnākuši!

 Sacīts - darīts! Tā nu Veneraldiņš paņem Gribaldiņu aiz ķepas (ne ķepā) un abi iet... iet pa mežu protams. Izdomā, ka īsāk būs iet cauri brikšņiem un abi griež no taciņas nost! (Loģiski, ja viens ved, tad otrs seko) Pagājuši kādu gabaliņu abi ķerdamies aiz sakritušajiem zariem, klūpot un elšot pēkšņi... Veneraldiņš krīt un sasit savu ačteli ar kuru vēl kautkā vismaz redzēja... pieceļās škrobīgs un nomurmona

 - piģec, atnācām...

 uz ko Gribaldiņš priecīgi reaģēdams iegavilējās!

 - Labvakar, meitenes!