Mātes mīlestība

Atkarība

Milda sēdēja pie ķēķa galdiņa un malkoja rīta tēju. Bija desmitais mēneša datums. Nesīs pensiju. Lieli prieki. Mildai bija 84 gadi, aisēdējusies šajā saulē. Viņa dzīvoja sociālās mājas tā saucamaja dzīvoklī: 12 kvadrātmetri istaba, nodalīts koridoriņš ar ierīkotu gāzes plītiņu un 2 kvadrātmetri dušai un podam. Kad viņu sociālais dienests pārvietoja no 3 istabu dzīvokļa Rīgas centrā, Mildai ilgi bija jādomā, ko no mēbelēm un iedzīves paņemt, ko atdāvināt, ko izmest.

Mūžs pagāja smagi strādājot. Sākumā izsūtījumā no 15 gadiem viņa 10 gadus nostrādāja fermā. Kad varēja atgriezties Latvijā, viņu labā darbā neņēma – nebija uzticama režīmam. Viņa strādāja par apkopēju VEF kultūras namā. Dažu reizi  aizvietoja garderobisti, tomēr naudiņa nāca. Uz pusslodzi iekārtojās par sētnieci, lai saņemtu dzīvoklīti pagrabstāvā.

Viņa vēl jauna, glīta sieviete iekrita acīs kādam atraitnim, krievu virsniekam. Apprecējās. Neba aiz mīlestības. Šim bija 3 istabu dzīvoklis, labs amats. Piedzima dēliņš, nosauca par Oļegu. Vīram bija smags raksturs, bieži iedzēra, palaida rokas.

Dēls auga un vēroja šādu ģimenes modeli. Arī Oļegs drīz vien sāka dzert. Sākumā kopā ar tēvu. Bet vēlāk atradās citas kompānijas.

Milda dzīvoja vienās bailēs, gan vīram, gan dēlam rokas bija smagas.

Kad sākās Atmoda vīrs nomira. Dēls palēnām izpārdeva sakrāto mantu. Strādāt viņš negribēja un nemācēja.

Dzīvojot sociālajā mājā Milda atkopās. Bailes viņu apmeklēja tikai reizi mēnesī, pensijas dienā. Uzradās dēls. Ja bija iedzēris, tad tikai paņēma no mātes daļu pensijas, bet ja kādu laiku nebija dzēris, notika gan kautiņš, gan lamāšanās, gan visu naudu, ko atrada, paņēma.

Milda jau bija iemanījusies slēpt naudu pie komendantes, pie kaimiņienes Olgas, ja dēls nāca vakarā. Bet ja viņš nāca tūlīt pēc pastnieces, Mildai nebija, kur sprukt. Nācās atdot visu.

Kādreiz viņa iedomājās, vai tā bija lielā mātes mīlestībā? Vai tā bija atkarība? Vienīgais tuvinieks tomēr.

Pie durvīm pieklauvēja. Pastniece iedeva 79 latus. Parādīja, kur parakstīties. Un  aizgāja. Mildai bija nelāga nojausma. Viņa paņēma savu kruķi, aizstreipuļoja līdz logam, jā, tur viņš nāca. Viņa izņēma no naudas kaudzes  divus desmitniekus, sarullēja, iebāza spilvenā. Sakārtoja spilvendrānu. No malas izskatījās labi. Viņa atkal atgriezās pie tējas.

Bez klauvēšanas ienāca dēls. Izskatījās smaidīgs. Būs dabūjis  ko grādīgu iedzert. Viņš paņēma naudas kaudzīti no galda, pārskaitīja. „Kur pārējā?” „Atdevu parādus.”

Viņš apsēdās iepretī mātei. Izskatījās vecs, vārgs, nožēlojams.

Pēkšņi Milda iegārdzās. Elpa aizrāvās un apstājās. Viņa noslīdēja uz grīdas. Oļegs ar šausmām noskatījās. Viņš nemetās mātei palīgā, nesauca arī kaimiņus palīgā.

Piecēlās. Ar acīm noskatījās, vai bija kādas vērtīgas mantas. Paņēma divas sudraba karotītes, vāzīti. Iebāza roku zem matrača. Atrada 50 latus. Pārmeklēja visu gultu. Atrada vēl 20 latus. Nopūtās.  „Nu ko te vairs nav ko meklēt.”

Viņš pārkāpa pāri līķim. Nobrauca lejā. Mirkli pastāvēja, piegāja pie dežuranta Georga. Pateica, ka mātei ir slikti, lai pēcpusdienā uziet augšā, paskatās. Un izgāja no sociālās mājas.