Ar lāpstu uz jumta II daļa

Siltos saules staru vietā, kopā ar tumsu, nāca lauskis. Palīgā saucienus neviens kaimiņš nedzirdēja, jo aiz saviem pakešu logiem, siltumā juta līdzi olimpiskajām spēlēm. Mobilais telefons skumīgi noskatījās no palodzes uz savu auklā iekārto īpašnieku. To nolika tur, kad no senām atmiņām tika rakts ārā, kāds alpīnistu mezgls ar, kuru droši sevi piesiet pie virves. Virve no mitruma bija piebriedusi un mezgls droši turēja savu upuri neatlaužamās skavās. Izkusušā sniega radītās straumītes lēnām dzesēja niknumā un izmisumā iekarsušo vīrišķi. Kurš pēc neskaitāmiem mēģinājumiem bija paguris un samierinājies ar savu likteni, karājās sakumpis embrija pozā, tā cenšoties sataupīt izsīkstošo siltumu.

Tādu slapju un neveikli smaidošu viņu atrada laulātā draudzene, kas pēc stundas atgriezās no iepirkumiem. Te vārdiem nebija vietas. Pakāpjoties uz ķebļa viņa ar, no virtuves paņemtu nazi, pārgrieza virvi. Te manam paziņam vajadzēja veikli piezemēties uz kājām un, pasmejoties par negadījumu, ar sievu iet siltumā. Tā vietā viņš novēlās kā no kravas kastes izkritis pupu maiss. Drēbju virskārta bija piesūkusies ar ūdeni un sasalusi, arī ilgstoša nekustēšanās lika par sevi manīt, kā rezultātā locekļi nebija kustināmi. Lai gan smējās līdz asarām, abi saprata, ka izglābtais pats saviem spēkiem netiks vaļā no ledus važām. Tika pieņemts acīm redzams lēmums un dzīvesbiedre iekrampējusies nogrieztās auklas galā vilka. Vilka kā to būtu varējusi darīt pirms miljoniem gadu pirmatnējā sieviete, kas notvērusi sev piemērotu tēviņu un tagad to velk uz savu alu.

Sainītis nogādāts mājas un mīļotās sievietes siltumā, drīz vien atvērās kā Zvaniņu mumpurs pavasarī.

Šī stāsta morāle: Lai arī cik augstu vīrietis kāptu un cik pārdomāts būtu viņa plāns, katram var gadīties nonākt nepatikšanās, tāpēc svarīgi, lai blakus būtu sieviete, kas izvilks no neveiklās situācijas un palīdzēs atsildīt sakumpušo pašapziņu, nejautājot lieku.