Parunāsim kaut ko nopietnu, varbūt?

Dzīve var izrādīties īsa, bet mūžs vienalga var ievilkties visai garš, tāpēc es neķeru karstu un nestrebju vārošu. Man negribas applaucēties un pēc tam nejust neko, nervu jūtību zaudējot, vai sajust vien sāpes, kad dzīvot atliek ar kailiem to galiem... Es labāk tīri teorētiski padomāšu par visu ko :))

Un varbūt tāpēc mums tā iet, ka ar maiņu esam aizrāvušies un ar peļņu, nevis ar mainīšanos un pelnīšanu? Nu kas nekait - nepatīk šī valdība, ievēlam citu! Un paskat cik tālu esam aizmainījušies! Bet galvenais, nav jau pat kam atbildību par to paprasīt, jo vēlēšanu likums, kas nosaka darbības ilgumu un privilēģijas, tas tak nevar atbildēt par sekām, ko konkrēti cilvēki ar konkrētiem lēmumiem sastrādājuši! Un tomēr, katrs normāls vīrietis, kurš ieguldījis pūles un līdzekļus lai netīkamu, bet bagātu sievu apņemtu, gribēs no tās sķiroties izplēst sev vislielāko izdevīgumu, jo tas ir tikai normāls bizness :)) Vai viņš patiesi mīl, to taču laulājot neviens nepārbaudīs. Un kā pārbaudīt, vai tie, kurus valdībā ievēlam, mīl savu valsti un vai savai nākotnei  un sev tuvajiem tautiešiem pāri nenodarīs? Un vai jācenšas kaut ko sadarīt, ja tik un tā šo savienību pēc laika, kad cits, cerīgāks un daiļsolīgāks aizvietotājs gadīsies? Un ja nu šī darīšana ir vien daudzu paaudžu uzkrāto resursu strauja un izpuutinoša nodzīvošana kā postošas sērgas laikā, kad vispār nav iespējama visu iesaistīto izdzīvošana? Skumja ir pamošanās, kad līdz algas dienai vēl tālu, darbaspēju nav nemaz, jo ir paģiras, bet darba nav un nekas nav palicis ne no bērnu papalsta, ne arī no omes pensijas....

Un tā nu es arī skatos saulē un ilgojos pēc kādas cerīgas nākotnes vīzijas. Man nav padomā gūt peļņu, bet, lai būtu iespēja man un maniem bērniem pelnīt ar darbu, kam ir nozīmības  jēga un lai būtu iespēja mainīt dzīvi mums visiem tā, ka mēs justos nevis izdevīgi, bet derīgi... 

Kā redziet, šis nav precību sludinājums :)) Vien  pārdomas par vispārējo knakstīšanos...