Nejaušību spēles...

Tas notika kādā vēlā rudens vakarā.. Es pat vairs īsti neatceros kāpēc, bet tovakar es ļoti kavējos , tāpēc skrēju pa galvu, pa kaklu.. cik nu iespējams var ātri paskriet ar augstpapēžu zābaciņiem. Tuvojoties krustojumam un gaidot iedegoties zaļajai gaismai, pēkšņi dzirdēju kādu zemu vīrieša balsi, kurš sauca: „Ģevuška, podažģiķje meņa!”

Es pagriezos un izbrīnīta atskatījos atpakaļ, tad tūlīt pat devos tālāk uz priekšu. Pēc brīža, uz nākamā ielas stūra situācija atkārtojās; vīrietis pa gabalu jau sauca: „Ģevoška, ja vas umaļaju!”

Es klusībā pie sevis dusmīgi nošņācos, jo nespēju saprast, ko tas tips īsti no manis vēlas. Un tad, pie trešā krustojuma, aiz muguras atskanēja aizelsusies balss:

„ Tak, ģevoška...”

Tajā brīdī es spēji cirtos atpakaļ un dusmīgā balsī iebrēcos: „Nu ko jums no manis vajag?!”

Vīrietis kādu brīdi samulsis smaidīja, tad pasniedza man manu cimdiņu, kurš acīmredzot pa ceļam steidzoties, tumsā bija izkritis, un smaidot teica: „A u vas perčatak upal!”

..tā mēs iepazināmies.:)