Neko jau diez vairs nevajag,

Tik stiprus draugus,mīļus radus,

Tikvien,lai kavējas nakts,

Lai dzegūze skaita gadus.

Lai mīļa sirds kas blakām iet,

Bez manis nepošas uz galu.

Un tad kad sējas saule riet,

Dzird logā tālu lakstīgalu.

Kas citkārt šķitis dārgs vai lēts.

Ir pārvērtēts pa gadiem gariem.

Nu esmu stādiņš laikā sēts.

Nu pārtieku no saules stariem.