Atskārsme... :O

Vakar, slīgstot jau miegā, māsa uzsāka sarunu par vīriešiem...Šadas sarunas man nebija bijis jau neatminamus laikus...Un secinājumi, pie kuriem nonācu, to apliecina. Sapratu, ka nez pa kuru laiku un nez kāpēc ir manījies mans meklējamais vīrieša kārtas pārstāvja tēls....Allaž esmu sapņojusi par savu "princi baltā zirgā", gaidījusi, kad pēkšņi vienā dienā ieraudzīšu kādu svešinieku, nodžinkstēs "Kliķšķis" un manā priekšā stāvēs mana "lielā love"!!! Protams, tam vīrietim, bez zibens mīlestības, būtu jābūt arī simpātiskam, stipram, drosmīgam...vīrietim, kas mani nekrāptu, kas vēlētos ar mani dibināt ģimeni. Vīrietim, kas būtu labs tēvs maniem bērniem, ar kuru kopā es justos droši un pasargāti....kas mani saprastu un atbalstītu, kas būtu pret mani atvērts utt. Un lielākā daļa prasību nav zudušas...man joprojām ir vajadzīgs vīrietis, kas man liktos simpātiks, kas būtu stiprs un drosmīgs. Kas būtu labs tēvs maniem bērniem, ar kuru es justos droši un pasargāti. Ar kuru attiecības veidotos saskaņoti, uz savstarpējas cieņas un sapratnes. Bet man vairs nav vajadzīga "Lielā Love"!!! Man nevajag brīnumaino "klikšķi", rozā brillēs un tauriņus vēderā...Dažbrīd liekas, ka pati neapjēdzu ko saku..tas izklausās tik absurdi...bet man vajag draugu...draugu, kuram varu uzticēties, uz kuru varu paļauties un ar kuru varu kopā būvēt savus sapņus par piepildītu dzīvi...Attiecības, kas balstītas uz savstarpējas cieņas, nevis mīlestības...mīlestība ar gadiem izplēn, bet cieņa tikai pieaug... Fiziska uzticība ir tikai butaforija, par ko stāsta pasakas...no drauga man tāda nav jāprasa...

Nesaprotu...palieku sena vai vecmeitu sindroms jau parādās??? Vai tas vispār ir iespējams - savu mīļoto vīrieti uztvert kā draugu? Varbūt vnk pārāk ilgi esmu bijusi viena starp vnk draugiem...izbaudījusi brīvas un nepiespiestas attiecības...Un atmiņas par attiecībām ar mīļoto cilvēku izsijājušas tikai šo attiecību sarežgītākos momentus?

Un man vienmēr licies, ka zinu ko gribu!!! Te nu bija...