|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| SoulSpoil, 07-03-2010 05:24 |
|
2 175 |
Pasaka par Sirdi un jūtāmReiz dzīvoja uz pasaules Sirds. Viņa klusiņām rāmi dzīvoja dvēseles dziļumos un neviens
viņu tā īpaši nemaz neievēroja un nepamanīja.
Vienreiz tā sagadījās, ka dvēselē iemaldījās Jūta. Tas bija sen atpakaļ. Jūta Sirdij iepatikās. Sirds ļoti loloja Jūtu, baidījās to zaudēt. Pat durvis neslēdza ciet. Viņi roku rokā mēdza ilgi klaiņot pa dvēseles nostūriem, gan bezjēdzīgi čalojot, gan kopā klusi sapņojot. Vakaros viņi iekurināja ugunskuru un abi sildījās dvēseli sildot.
Sirds pierada pie Jūtas un viņa domāja, ka Jūta vienmēr turpmāk būs līdzās ar viņu. Starp citu, Jūta beigās pati skaidri to arī pateica un apsolīja. Viss bija tik ideāli romantiski ... Bet vienudien Jūta pazuda, kā akā iekritis. Sirds meklēja visur vispakārt. Ilgi meklēja ... Bet tad, pašā dziļākajā dvēseles nostūrī, viņa atrada ar cirvi izcirstu caurumu. Jūta bija vienkārši un prasti padevis vagu, aiz sevis atstājot vien neglītu caurumu ... Sirds pie visa vainoja tikai sevi, jo pārāk akli bija uzticējusies tā Jūtai, lai tagad smagi apvainotos vai visu vainu noveltu uz viņu. Par atmiņu pāri palicis bija vien šis velnišķīgais caurums. Un nebija tas ciet aiztaisāms ne ar ko. Un naktīs Aukstais un Nežēlīgais vējš skumji gaudodams pūta cauri. Un tad dvēsele saldama čokurā rāvās.
Un tad, ik pa laikam, dvēselē citas jūtas mēģināja caur šo caurumu iekļūt. Bet Sirds tos visus drosmīgi, ātri un bez žēlastības ar slotu aizgaiņāja atpakaļ. Laiks gāja un drīz jau vispār vairs neviens par to caurumu nemaz vairs necentās dvēselē iekļūt ... Bet, pienāca vienreiz tas brīdis, kad dvēselē pieklauvēja pavisam savāds Jūta. Iesākumā Sirds nelikās ne zinis. Šis Jūta nelīda iekšā pa caurumu, bet klauvēja pie durvīm. Visu vakaru Sirds nemierīgi klaiņoja pa dvēseli. Liekoties gulēt, drošības labad, pie gultas pa ķērienam nolika slotu. Tomēr nevienu trenkāt šoreiz nevajadzēja. No rīta, palūkojoties pa atslēgas caurumu, Sirds pārliecinājās, ka savādais Jūta joprojām turpina sēdēt un gaidīt. Sirdi pārņēma satraukums, apzinoties, ka nav viņas spēkos aizdzīt prom kādu, kurš nav pār slieksni pārkāpis.
Pagāja vēl viena diena. Sirds satraukums jau bija ļoti liels patiesi ... Viņa saprata, ka nu ellīgi dikti jau gribās viņai šo Jūtas iekšā ielaist. Bet tikpat nežēlīgi arī vienlaicīgi viņai bail no šī soļa ! Sirds bija izmisumā. Viņa baidījās ka šis Jūtas aizies vienubrīd un tad dvēselē parādīsies otrs caurums, un tas jau tad būs caurvējš ... Tā ritēja diena aiz dienas. Sirds pamazām aprada ar dīvaino Jūtu aiz durvīm. Un tā sagadījās, ka vienreiz patiesi labā omā esot, Sirds atvēra durvis un ielaida dīvaino Jūtu iekšā. Vakarā viņi iekurināja ugunskuru un, pēc simts gadiem, atkal beidzot vienreiz kārtīgi dvēseli sasildīja.
`Tu aiziesi ?` - Sirds neizturēja nepajautājusi
`Nē` - atbildēja Jūta - `es neaiziešu. Bet man ir viens vienīgs nosacījums - lai tu mani neturētu ar varu, lai durvis turētu neaizslēgtas.`
`Es neslēgšu ciet durvis` - Sirds piekrita - `bet tu taču vari aiziet arī pa izcirsto caurumu ...`
Un Sirds izstāstīja Jūtai savu skumjo pagātnes stāstu.
`Un neslapstos prom caur veciem caurumiem` - pasmaidīja Jūta - `nav visas jūtas vienādas`
Sirds viņam nenoticēja. Uzaicināja tā viņu uz pastaigu pa dvēseles nostūriem.
`Un kur gan ir tas tavs caurums ?` - painteresējās Jūtas.
`Lūk, te arī tas ir` - rūgti nopūtās Sirds un norādīja uz vietu , kur tam vajadzēja atrasties ...
Bet no cauruma vairs ne miņas ne ziņas ! Sirds pat skaidri saklausīja, kā ledainais vējš sērīgi ārpusē gaudo.
Sirds paskatījās un šo jauno, savādu Jūtu, pasmaidīja un tad vienkārši pateica, ka neslēgs viņa durvis nekad vairs ... |
mekleeju_tevi2: Skaista pasaka!!!........viss kā no dzīves:) #1 2010-03-07 08:44
mieru_tikai_mieru: nu, gluži kā dzīvē :) Tu aiztaisi visus sirds caurumus, un sēdi viens, kā pirksts, lai gan turpat, uz sliekšņa sēž Laime :)) #2 2010-03-07 08:57
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
