|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| wednesday, 04-03-2010 23:25 |
|
3 94 |
Garastāvoklis - Ziema, bet sirds alkst pēc vasaras...Kad beidzot tā sasodītā ziema beigsies?Bļāviens jau Marts kalendārā,bet
sniega mazāk nepaliek!!!Apnicis jau ,ka tie baltie sūdi turpina krist
no debesīm...Kaut gan agrāk man patika tāds laiks ...likās tik
skaisti,romantiski..., laiki mainās...a varbūt es esmu mainījusies vai
tiešāk mana attieksme pret šo balto gadalaiku...Varbūt manas sajūtas
būtu savādākas,ja vien būtu kāds ar ko dalīties savās
sajūtās,domās...,bet nav...un diez vai tuvākā laikā kāds vispār
būs...pēc visa tā,kas ir noticis šo mēnešu laikā...negribu nevienu
vairāk,kas turpinātu čakarēt man smadzenes...un noteikti nevienu kura
vārds ir Dainis..., tagad oficiāli paziņoju,ka uz cilvēkiem ar šādu
vārdu man ir BANS!Itkā jau pirms tam nebija tik slikts viedoklis, bet
kāds paspēja to sabojāt...(Paldies tev " zaķīt" ) Galva pilna ar
visādām domām,bet nu jau laikam vairāk neprotu tās izlikt uz
papīra...agrāk mana dienasgrāmata varēja sastādīt n-tās lapas puses...a
tagad tik sarežģīti liekas uzrakstīt pāris patiesas
rindiņas...iespējams esmu guvusi mācību...labu mācību ..neatvērties
cilvēkiem..,neuzticēties tik ļoti kā mēdzu to darīt agrāk...tagad
viennozīmīgi zinu,ka visu paturu sevī..kaut gan nekad neesmu
atbalstījusi šādu rīcību...klusēt un nevienam nestāstīt ko tu jūti un
kā tu jūties...
Atceros kad paprasīju draugam mani aizvest uz
mežu..vajadzēja izbļaut savu sāpi..., bet nokļuvusi mežā nespēju
izdvest ne skaņas...,bet tā visu dienu nepameta doma - jā,man vajag
tikt uz mežu izbļaustīties ..pavārtīties sniegā...iespējams pat
nobirdināt kādu asaru..., bet nesanāca..es vnk to nespēju izdarīt...un
esmu arī sapratusi ,ka nav jēgas tam ,ka raudi katru dienu vai sūdzies
cik tev slikti...un,ka tas vai cits ir slikts...cilvēkiem jau arī apnīk
tevī klausīties...., brīžiem jūtos kā veca plate,kas visu laiku laiž
vienu un to pašu dziesmu pa riņķi..., bet pats stulbākais ir uzklausīt
tev tuvo cilvēku pārmetumus,mēs taču tev teicām,ka tā būs ,bet tu kā
tāda ietiepīga aita gāji tik uz savu un darīji visu mums par spīti...,
bet varbūt tas man bija vajadzīgs gūt šo dzīves mācību..., lai vienreiz
un par visām reizēm saprastu,ka nedrīkst cilvēkiem tik ļoti
uzticēties...stulbi,bet fakts...
Tagad katru dienu pieķeru sevi pie domas,ka darīšu tā un ne savādāk...,
bet vienmēr kaut kas noiet greizi un visi mani plāni brūk kā kāršu
namiņš...Kuro gadu jau plānoju rakstīt plānotāju...tā jau mana ideja
plivinās gaisā vairākus gadus...neprotu plānot savu laiku...,bet ja
vēlreiz padomā..tad nemaz arī nav ko plānot..neesmu biznes woman...nav
man katra minūte dienā aizņemta...un brīva laika ir liku likām....,bet
reizēm aizdomājos cik forši būtu,ja tā būtu...tad vismaz galvā nelīstu
visādas slimas domas...un citādi murgi...vēljoprojām netieku vaļā no
murgiem....te man rādās mirušais ōpis sapņos.., kurš itkā neko ļaunu
negribēdams sauc mani sev līdzi vai kārtējo reizi apliecina,ka ir starp
dzīvajiem..kaut gan visi turpina apgalvot,ka viņš ir miris..., bet
savos sapņos es redzu viņu dzīvu...un ,kas ir pats biedējošākais es
vienīgā redzu viņu dzīvu...vēl ne mazāk fantastiskie sapņi ..kad pie
galvas man pieliek pistoles stobru un es sēžu uz ceļgaliem un lūdzos
,lai mani nenogalina...,(turklāt cilvēks,kam ierocis rokās ir man tuvs
cilvēks), bet pēc pāris sekundēm ar katru ķermeņa šūnu jūtu kā lode
iziet caur manām smadzenēm un pamostos no stiprām sāpēm
galvā...dīvainie sapņi...tie noteikti kko nozīmē..., man vnk ir
slinkums rakņāties un meklēt ko tas viss nozīmē, bet iespējams, ka es
arī baidos to uzzināt,ko nozīmē.,...vai ko pareģo šie briesmīgie
sapņi...ehh nu kādi tur jau sapņi ātrāk murgi...
Nu re biki jau kko uzdrukāju...tā nav pat puse tam ko pašlaik jūtu un
kam eju cauri...,bet tas viss ir mans...manas sāpes,mani murgi...manas
vilšanās...un ilgas...kā arī..mūžīgās bailes palikt vienai...vai varbūt
vientuļai...es pat nezinu...vai esot vienatnē var justies
vientuļš,,,...ja tavai dzīvei nav ne vainas un esi ar visu
apmierināts...,bet es jau pamanos justies kā vientuļākais cilvēks
pasaulē arī cilvēku sabiedrībā...sev tuvu cilvēku un mīļo
sabiedrībā...jūtos kā vientuļākais cilvēks uz šīs zemeslodes...kaut gan
zinu , ka tā nemaz nav...un ir vientuļāki cilvēki par mani..., bet šī
sajūta nepamet mani...jau ilgus gadus... |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
