Zenta. Vecāmamma gribēja suni-lielu,kurš var dzīvot laukā un sargāt sētu.
Suņu klubā sameklēju ,ka pārdodas sanbernāra kucēni par pieņemamu cenu.Sazvanījāmies,vienojāmies .Dodamies ar vecomammu pie sanbernāra saimniekiem ,lai iegādātos suņuku!
OOo!Kas par smukulīšiem!
Vesels bariņš puisīšu un meitenīšu!
Un suņu mamma vārdā Zenta,arī smuka,bet jau gados/sanbernāriem samērā īss mūžs ,saimnieks mums paskaidroja.!/Šie būšot viņas pēdējie kucēni. !Izvēlējāmies kucīti,līdzīgu mammai Zentai,jo suņu meitenītes maksāja lētāk.
Saimnieks jauks,runīgs,nepamanījām ,ka jau pāris stundas pagājušas sarunās.Aizejot jutāmies jau kā radi/Zentas meitiņa somā,kā nebūs radi!/
Auga mūsu kucīte Palma acīm redzami,pēc gada jau līdzinājās mātei.Bija labs sargs lauku sētā un draugs savējiem.Iemācījās govis no ganībām dzīt mājās.
Pēc kādiem diviem gadiem tirgū satieku mūsu sunītes mammas Zentas saimnieku,pasveicinu ,uzrunāju,atgādinu par mūsu darījumu,bet vīrietis,kurš jau stipri lielos gados,tāds izbrīnīts,māj tikai ar galvu.
Kaut kā ar godu saruna jābeidz un pajautāju viņam, pieklājības pēc -vai Zenta vēl dzīva?/te domāju sanbernāra kucīti,mūsu Palmas māti/
Vīrietis iepleš acis un tā dīvaini mani noskata un atbild-
Kā nu nebūs dzīva!Rau,tepat vien ir!
Redzu sievieti gados,kura pērk skābos kāpostus.
Zentiņ,nāc nu šurp,parādies,ka esi dzīva un vesela!
Ārprāc!!!!!!!!!!!
Laikam būšu sajaukusi ...pārskatījusies..tomēr divi gadi pagājuši...tas nebija sanbernārītes Zentas saimnieks!
Atvainojos!Šie tikai plecus noraustīja!
Nu ko!
Runāšana sudrabs,klusēšana zelts! |
