Mana mīļākā grāmata

Linda Strenga Eņģeļa spārni debesīs

Kādā vietājā laikrakstā starp lasītāju vēstulēm bija izlasāms pareģojums:

“Bija spārnu pāris... Ilgi bija, bet tad sašūpojās zeme, un uz spārnien uzgāzās milzīgs ērkšķu murskulis. Spārni lēnām asiņoja. Bet ērkšķi lēnām pārvērtās par putekļiem. Tad viss it kā saplūda vienā. Un atkal bija spārnu pāris – atvērts lidojumam.”

Kāds ieraksts dienassgrāmatā:

“Mākoņi debesīs šovakar atgādina eņģeļa spārnus....!”

Es  nezinu, ko būtu atbildēt Tev vispareizāk, - teica  man kāds, parādoties tik pēkšņi it kā nolaizdanies kā balta ēna pie maniem sāniem.

Es viņu vēl nepazinu, bet Viņš turpināja:

Es tiešām nezinu, kā būtu vispareizāk, tādēļ sacīšu Tev to, kas pirmais uz mēles: ir tāda līdzība, kas man nāk prātā, es gan to nevaru līdz galam atcerēties... Zinu tikai to, ka tā ir, lai mums pateiktu: “Vai gan Es Tev ceļā nesūtīju Kādu, kas nestu palīdzību?!”

Es sēdēju un klusēju. Kas viņš tāds bija, ka varēja te atnākt un sākt runāt par brīnumiem? Es nekam vairs neticēju un negribēju ticēt.

Viņš pieliecās un ieskatījās man acīs. Man pēkšņi nobira asara. Es Viņa acīs ieraudzīju sevi.

Vai tu zini visas atbildes uz jautājumiem? – klusi prasīju Viņam.

Viņš pasmaidīja . – Pamēģini uzdot īstos jautājumus....

Nolasīju no lapiņas Viņam Jutas Hildenkampas dzejoli (tas stāvēja pierakstīts, un es ilgi par to biju domājusi, pirms Viņš nolaidās par mani kā balta ēna):

“No kurienes ņemt drošību

Sacīt: es zinu?

No kurienes ņemt drosmi

Sacīt : es esmu?

No kurienes ņemt spēku

Sacīt : es kļūšu?

No kurienes ņemt ticību

Sacīt : es varu?

No kurienes ņemt prieku

Sacīt : es dzīvoju?

No kurienes ņemt uzticību

Sacīt : Tu?

No kurienes ņemt mīlestību

Sacīt : mēs?”

Viņš aizdomājās.

Un, lai arī Viņš vēl nebija atklājies, ka ir Eņģelis, es to jau dziļi sevī zināju.

Šīs rindas var lasīt dažādi, - Viņs bilda.- Bet šobrīd es varētu Tev atbildēt šādi:

No kurienes ņemt drošību?

Sacīt: es uzticos Esamībai, bet neaizmirstu, ka arī man pašam sevi jāsargā!

No kurienes ņemt drosmi?

Sacīt sev: manī slēpjas vēl neatklātas spēka un izturības  bagātības, tās grib, lai es lieku tās lietā! Un darīt. Jeb lēkt!

No kurienes ņemt spēku?

Sacīt: man visapkārt ir tik daudz lietu un notikumu, no kā spēju smelties spēkus. Pieglausties kokam, sajūtot tā dzīvības sulu ieritam asinīs; noraudzīties saules rietā, apzinoties, ka saule rietā, apzinoties, ka rīt uzlēks atkal; palīdzēt zemē nokritušam bezdelīgas bērnam sākt lidojumu; un redzēt – tik daudz prieka es varu dot un ņemt – re, cik daudz spēka ir manī!

No kurienes ņemt ticību?

Tas ir visgrutāk...

Sacīt: viss, kas notiek, ir īpašs, un tā ir vislabāk. Jo tikai pēc laika, atskatoties uz dzīves smagajiem brīžiem, mēs varam teikt: Esamība zināja, ka tieši tā Viņa man sagādās to, kas man pieder tagad, un padarīs mani tādu, kāds esmu tagad.

No kurienes ņemt prieku?

Ieskatīties acīs laimīgam cilvēkam – tur eņģeļi spēlējas. Daļiņu prieka  viņš nemanāmi uzdāvinās arī Tev. Jo vairāk, ja pats būsi vainīgs pie dzirkstelītēm viņa acīs.

No kurienes ņemt uzticību?

Būt uzticīgam pašam. Un tikai.

No kurienes ņemt mīlestību?

Sirdī izaudzināt kā visdārgāko puķi un sacīt  to pašu, ko domā: manas dāvanas Tev ir vienkārši tāpat! Nav lielāka tuvuma par Tuvumu dvēselē...

Es ilgi klusēju, un Viņš tāpat. Mēs sēdējām uz silta akmens, Viņš pārlicis pār maniem pleciem savu kreiso roku kā spārnu, ar sirdi it kā sildīdams manējo.

Kas Tu esi? – es jautāju...-No kurienes Tu ieradies? Un kāpēc atnāci tieši pie manis?

Es nezinu... Uz daudziem jautājumiem pat man nav atbilžu. Tu man iepatikies... Kad ieraudzīju Tevi pirmoreiz, Tu mani apbūri, kaut gan pēc dabas esmu ciniķis un romatikai neticu. Šodien Tu te sēdēji viena, - es sajutu, ka man jānolaižas.

Saskumu. – Es jau sen neticu mīlestībai no pirmā acu skatiena....

Kurš tad te vispār runā par mīlestību?

Jā, taisnība – par mīlestību taču runāju es, jo man tās visvairāk pietrūka. Es gribēju būt par visu vairāk būt kādam vajadzīga un piederīga, bet nespēju iedomāties, ka kāds pie manis būtu atnācis vienkārši tāpat – lai liktu man pasmaidīt...

Izrādās, ka mēs jau ilgi esam pazīstami...

Pēc brīža Viņš  man atzinās. – Zini...? Man šķiet, ka jau no tā brīža, kopš Tu piedzimi, es esmu Tavs eņģelis...

Eņģelis?! Mans sargeņģelis? Vai tad sargeņģeļi vispār cilvēkiem parādās? – Sargeņģelis ir pārāk skaļi teikts... Bet es esmu. Tātad – laikam jau eņģeļi parādās cilvēkiem.

Viņš pēkšņi bija ienācis manā dzīvē, un es vēl nemaz nezināju to, ka drīz viņš papletīs pār mani spārnus un mēģinās man atgādināt to, ko nozīmē lidot.

Sēdēju un domāju par to, ka varbūt vairāki no mums ir atsūtīti uz šīs zemes, lai palīdzētu citiem ieraudzīt lietas citādi, iemācītu kaut ko savu, parādītu, ka ir vairākas iespējas, izvēles un ceļi, kā panākt iecerēto. Lai palīdzētu pārvarēt lielākos  vājuma, bezspēka un neticības brīžus....

Kas to lai zina- varbūt mēs visi esam eņģeļi, katrs ar saviem spārniem? Tikai dažkārt pazaudējam spārnus, neticēdami vairs, ka spējam lidot. Tad iegrimstam skumjās un neticībā, nogurstam no dzīves pavisam, apsēžamies uz akmens un lūkojamies debesīs, meklēdami pēc brīnuma, kas atnāks un mūs izglābs. Šajā brīdī mēs aizmirstam to, ka brīnums var būt mūsu roku darbs. Un spārnus pielikt, tāpat kā noņemt, ir tikai mūsu varā. (Vai tiešām?). Tad iznāk, ka jārūpējas gan par saviem, gan par otra spārniem?..

Nezinu, no kurienes manā galvā bija radušās šādas domas. Bija tāda sajūta, it kā Eņģelis man būtu ielicis. It kā tās patiesībā ir bijušas Viņa domas. Jo es taču tur sēdēju. Bez spārniem. Pavisam nogurusi no dzīves, apsēdusies uz akmens, lūkojos debesīs, meklēdama pēc brīnuma, kas atnāks un mani izglābs...

Viņš pārtrauca klusumu. – Zini? Es neesmu pavisam  tāds īsts eņģelis... Es esmu kritušais eņģelis, ja tā var teikt, - es neticu Dievam. Pirms 100 gadiem es Viņam lūdzu, lai viņš nedod man vieglu dzīvi, lai sāpina mani pēc iespējas vairāk, jo es jau tad zināju, ka galvenokārt caur ciešanām var izaugt, jo tās rosina atklāsmes, neļauj apstāties un iegrimt pašapmierinātībā, liek cīnīties, nepadoties, meklēt ceļus uz pilnveidošanos un ļauj pieaugt patiesā un netēlotā mīlestībā...Es biju augstprātīgs – ar to vien, ka iedomājos – Dievs pēkšņi klausīs  manam izdomātam scenārijam! Bet vēl jo vairāk – es biju lepns un apņēmos nevienam vairs nekad neko nelūgt. Par šo apņemšanos mani izraidīja no debesīm – tajās es drīkstu atgriezties tikai naktīs. Tad es iededzu tur savu zvaigzni, lai labāk redzētu tos, pār kuriem man jāstāv nomodā. No turienes es bieži raugos uz  Tevi un labprāt ielūgtu Tevi kādreiz arī ciemos...

Viņš mirklīti apdomājās, tad atvēra plaukstu  - tajā atradās, kas sudrabots: “Te būs mana atslēga – tā Tev. Tā Tev uz manām durvīm. Tikai nepārproti – es tikai un vienīgi esmu Tavs Eņģelis...!”

Es palūkojos uz man sniegto atslēgu un saraucu pieri. Man neviens nebija līdz šim tā vienkārši un tik ātri piedāvājis atslēgas uz savu namu. Bet te pēkšņi man pretī nolikta atslēga, ko vajag tikai paņemt.

Ņemt vai neņemt?...

Ja es to ņemšu būšu atzinusies, ka man nepieciešama Viņa palīdzība. Ja neņemšu... Kas tad? Viņš var man to nepiedāvāt vēlreiz. Un es būšu pierādījusi, ka esmu par lepnu, baidoties pieņemt dāvanas; par lepnu atzīt, ka arī man ir nepieciešamas rūpes, uzmanība un atbalsts.

Es pastiepu roku uz atslēgas pusi, bet tad steidzīgi pavilku pirkstus atpakaļ un sažņaudzu tukšu plaukstu dūrē. Viņš paskatījās uz mani un pasmaidīja. – Paņem. Neuztraucies. Tu pati varēsi izvēlēties, kad un vai to izmantot. Tā ir tikai atslēga.

Es nedroši, trīcošiem pirkstiem satvēru to, slēpdama savu satraukumu. Tā bija vēl silta – saglabājusi Viņa plaukstas īpašo auru.

Es pieliju ar prieku. Jutos mazliet nedroši, bet pacilāti. Es neticējutam, tam kas notiek, Viņam noteikti kaut ko no manis vajadzēja. Gan es to vēlāk sapratīšu. Un atkal būšu vīlusies, atduroties pret īstenības skaudro sienu. Viņam noteikti bija kāds īpašs un viltīgs plāns attiecībā uz mani. Bet es neesmu tik naiva, lai iekristu!

Uz mirkli sajusties īpašai...

Viņš pārtrauca manas domas. – Tu tikai pasauc, princesīt, un es būšu klāt. Bet, ja gribi, Tu zini ceļu pie manis – vari nākt pie manis jebkurā mirklī. Atceries – Tev tagad ir atslēga!

Viņš pazuda tikpat ātri, cik uzradies. Un es tā arī nesapratu – vai viņš iejuka cilvēku pūlī vai arī tiešām devās uz mājām debesīs.

Sajutos, it kā būtu saņēmusi milzīgu dāvanu – atslēgu uz namu, bet tajā pašā laikā  - uz sirdi. Taču es  negribēju ticēt šīm labajām sajūtām un ļāvu atkal šaubām ielauzties manī.

Pēc mirkļa pamanīju tikai vienu – tur, kur Viņš pirms brīža bija norādījis, iemirdzējās zvaigzne...

Bet var būt, ka tā jau bija tur, pirms es to pamanīju.

Es pieradu, ka Eņģelis pie manis nāk...

Es pieradu būt ar Viņu un pie Viņa.

Es mācījos darīt lietas, ko savā dzīvē nekad nebiju darījusi. Bet arvien neticēju, ka man ir piešķirta tāda debesu dāvana.

Mirkļos, kad Viņš lika mēģināt man pašai, sajutos vāja, paklupu aiz mākoņiem, it kā sarīdamās ūdeni, un sāku krist lejup, kūleņodama. Viņš pasteidzās mani glābt ikreiz vispiemērotākajā mirklī.

Es lūdzu Viņam, lai nes mani augstāk... Un Viņš to vienmēr laipni uz uzticīgi darīja. Es pieradu pie viņa... Jutos tik skaista un viegla, un gatava atdot visu, lai varētu tā lidot mūžīgi.

Eņģelis dusmojās uz mani, kad teicu, ka manas rokas ir par vārgām, lai es pati, bez viņa palīdzības spētu lidot. Viņš rājās uz mani, ka es pārāk gaidu uz brīnumainiem dzīves pavērsieniem aizmirstot, ka pazemoju sevi, ja ļauju citiem izvēlēties; ļauju tiem spēlēties ar manu dzivi.

Viņš stāstīja man daudz un nebeidza atkārtot, ka tā ir vāja cilvēka filosofija – visu atbildību nomest uz Dievu. – Dievs Tev nemaz nav vajadzīgs, - Viņš teica. – Kad to sapratīsi, Tu kļūsi patiesi brīva un beidzot varēsi sākt dzīvot. Tikai tad, kad apzināsies, ka Dievs neklausa taviem scenārijiem – neatriebj un nesoda kādu tikai tāpēc, lai atriebtu pārinodarijumu Tev; nestumj Tavas kravas un neatrisina Tavas problēmas Tavā vietā. Dievs nemaksā  nevienam par labajiem darbiem. Viņš nepērk un nepārdod. Viņš nav tirgonis, ar viņu nekaulējas.

Viņš ir beznosacījumu Mīlestība, pie kuras jāatrod ceļš un kura vienlaikus ir jāatrod sevī. Lai dzīvotu, Dievs Tev nav vajadzīgs!

Es ilgi domāju par šiem vārdiem un nekā negribēju tiem piekrist. Man tie šķita kā zaimošana. Kā – nav vajadzīgs?! Mēs taču te nemaz nebūtu, ja nebūtu Esamības. Kā – nav vajadzīgs?!!

Tad es sāku domāt par to, ko Viņš mēģināja pateikt ar šiem vārdiem .

Ja nu tiešām ir tā, ka šeit, uz zemes, cilvēki izmanto “Dievu” kā līdzekli, lai noņemtu no sevis atbildību? Lai attaisnotu savu slinkumu un bezspēcību. Lai pamatotu savus labos darbus ar to, ka nākamajā dzīvē vai Paradīzē viņi par to saņems atlīdzību. Lai nosodītu citus, kas, viņuprāt, ārēji izskatās veiksmīgāki, bet sirdī dzīvo nepatiesi – lai neapskaustu tos un nemēģinātu viņiem līdzināties, bet lai mierinātu sevi – nākamajā dzīvē vai Ellē tie saņems samaksu.

Mēs esam pieraduši pirkt un pārdot.

Bet Dievs neiesaistās mūsu tirgus attiecībās – Viņš ir ārpus un pāri tām. Dievs IR – kā Esamība, it visā dzīvajā, ko var piepildīt ar Mīlestību. Viņš ir harmonija. Bet Viņš nav jāizdomā, lai varētu dzīvot.

Tad iznāk, ka tiešām – lai dzīvotu, Dievs nav vajadzīgs, jo Viņš neklausās mūsu scenārijos. Viņš vienkārši IR.

Kopā ar Eņģeli es daudz mācījos ...

Mācījos starp “vēlēties” un “drīkstēt” atrast kompromisu. Drikstēt vēlēties un vēlēties drīkstēt. Vēlēties to, ko nedrīkst un izdrīkstēties to, ko vēlos.

Mācījos starp “ir” un “jābūt” atrast to, kas nebeidzas un neizsīkst, kas nepazudina un neiemidzina.

Starp “nav” un “gribētu”, lai ir – mācījos atrast spēku ticībai, ka būs.

Viņš man pacietīgi atkārtoja atkal un atkal:

Tici, un Tu būsi karalis!

Tici, un Tu būsi karalis!

Reiz mēs lidojām pāri skaļi čalojošam strautiņam. Ūdens pret oļiem sizdamies, grieza baltas putas. Netālu no straumes auga rožu krūms – saplaucis baltiem, izsmalcinātiem ziediem.

Eņģelis lika man aizvērt acis. Es paklausīju. Tad es jutu, ka manu vaigu aizskar kas samtaini maigs. – Turi acis ciet, - Vinš teica.

Tas bija rozes zieds. Eņģelis maigi vilka ziedu pār manu vaigu, tad pieskārās ar to manai pierei... Lēni slidināja atkal lejup pa vaigu, tālāk pa kaklu...

Es apreibu un nosarku...

Un viņš apstājās.

Es atvēru acis un ieraudzīju pašu skaistāko un izsmalcinātāko ziedu, ko esmu savā mūžā skatījusi. Tas bija daiļums vispilnīgākajā nozīmē.

Satvēru ziedu un kārtējo reizi sajutos ļoti īpaši. – Šis zieds nenovītīs. Tas nepaliks par parastu kaltētu atmiņu, kas noklājas ar putekļu kārtiņu. Šis zieds lai dod savu siltumu Tev ikreiz, kad pēc tā ilgojies. Tev atliks uz to tikai paskatīties, un Tu sajutīsi, cik ļoti es Tevi mīlu... – Es arī Tevi mīlu...

Jau kārtējo reizi Viņš manis dēļ bija darījis pašu skaistāko – pilnīgi bez iemesla. Lai tikai padarītu mani smaidīgu, iepriecinātu un pateiktu, cik ļoti tuva viņam esmu....!

Es nezināju, ko iesākt, - acīs no aizkustinājuma bija prieka asaras un vaigu rotāja smaids.

Likās – pasaule zied...

Viņā bija viss, ko biju vēlējusies saņemt un sajust. Viņā atradu arī savu spēju un gribu dot un likt sajust. Katra diena bija kā jauna mācību stunda, un mans izsalkums pēc Viņa palika arvien neremdināmāks un neremdināmāks.

Mēs ļoti labi sapratām viens otru. Par it visu spējām runāt, būt labākie draugi. Mēs sarājām viens otru un atbasltījām viens otru... Izrādījās – pat eņģeļiem vajag kādu, kas uzklausa, saprot un iedrošina.

Man patika iesnausties Viņa spārnu patvērumā, man patika lidojums.

Viņš nesa mani vēl un vēl augstāk, vēl tālāk un vēl aizraujošāk...! Un es redzēju – arī Viņam tas patīk!

Kādu vakaru Viņš piecēlās un vienkārši pateica: - Nan jāiet! Neizpratnē paskatījos uz viņu – kā? – Kur Tev jāiet? Viņš nodūra galvu, apsēdās, nesaktījās uz mani, tad ilgi sēdēja, galvu saņēmis rokās... Un tad maigi aizskāra manus pirsktus  un teica:- Man jālido tālāk. Man tagad vajadzētu būt vienam. Es nevaru pie Tevis vairs palikt. Bet Kādreiz... Es Kādreiz atnākšu pie Tevis.

Cauri dusmām, nesaprašanu, neremdināmām sāpēm un skumjām tik vien spēju pajautāt: - Kādreiz?!? – Nu jā... – skumji novilka mans Eņģelis un atkal piecēlās kājās.

Viņš pieliecās, noskūpstīja mani uz pieres un tad izgaisa, atstājot aiz sevis briesmīgu klusumu...

Es aizvien jūtu Tavu skūpstu sev uz pieres... Tas neizgaist. Tas ieēdas dziļāk un patīkami karsē. Puse no manis raud neizpratnē par to, ko esi man nodarījis. Tā puse ļoti, ļoti sāp... Puse no manis ir klusa un prātīga – kaut kā liela gaidās... Es zinu, ka viss būs labi.

Puse manis smeldz, bet otra saka  - tā vajadzēja notikt, jo tieši šis ir laiks, kad mums abien, iespējams,jāpieņem svarīgi lēmumi.

Puse manis raud, ka atkal jāzaudē tas, ko esmu iemīlējusi...Puse manis saka: “Es Tevi nevaru pazaudēt! Tu esi mans! Mans eņģelis, mana pasaule... Tu vienīgais mani spēj saprast... Un es Tevi... Es esmu Tava – tā, kurai Tu esi eņģelis.”

Puse no manis saka, ka manī mīt par daudz spīta. Otra puse – es gribu mirt, ja manā dzīvē nav Tevis.

Puse no manis grib aiziet pie Tevis un kaut ko pateikt. Otra puse cītīgi sakož lūpas un saka: “Vēl ne, nav pienācis laiks!” Manas domas Tu drīkstēsi nolasīt vēlāk.

Puse manis jūtas, ka kaut kas būtu beidzies. Otra – ka viss turpinās un nevar beigties. Puse no manis saka: “Lūdzu, tikai nečuksti man šobrīd neko...!” Otra: “Lūdzu mīļais ... pasaki Kaut ko... Kaut novēli labunakti. Es taču esmu Tava porcelāna princesīte...”

Puse no manois saka: “Pret porcelānu tā neizturas!”

Otra puse zina vislabāk – Tu mīli mani, varbūt pat par sevi vairāk, bet Tu baidies no tā... Jo esi par lepnu to atzīt...!

Tu baidies pazaudēties...

Man ir zudusi ēstgriba, bet gribas manī ir daudz. Es cīnīšos. Es nepadošos.

Bet tagad neteikšu nekā...!

Man tik ļoti gribas atvērt savas domas Tev, lai Tu redzētu šajā pašā brīdī, ka viss ir kārtībā, ka es joprojām esmu Tev, ar Tevi.

Skatos apātisku skatienu tālumā, cauri sienām. Tad saņemos un mēģinu sev iestāstīt, ka aizrautīgi lasu.

Notēloju sev, ka esmu nogurusi, - nožāvājos un sajūtos tik mierīga – šis vakars bija tikai sapnis – rīt es atkal pamodīšos... un būs jauna, skaista diena.

Skaista ar to gaismu, ko tā atnesīs...

Un tik un tā – Tev būs grūtāk... Es varu iekrist dziļā miegā, bet Tev, kā jau eņģelim, jāpaliek nomodā...

Man sāp sirds.

Jā, - es baidījos Tevi iemīlēt! Un nu, tagad, kad tas ir noticis...!!

Bailes nevar būt vienlaikus ar mīlestību!

Neko nesaprotu... Neko... Es sarunājos ar Tevi pusbalsī, cerēdama, ka varbūt tomēr klausies... Man ir bail... Bail sajukt prātā.

Izdzirdu klusus vārdus, kas necerēti pēkšņi atskanēja...tikai vārdus, pats Viņš pie manis vairs nenāca....-Es nezinu, kas es esmu par eņģeli, ja varu Tevi tā sāpināt, bet šajā brīdī es nejūtu ne pienākumu, ne atbildības sajūtu, man nav pat Tevis žēl, lai gan esmu mazliet skumjšs... Es jūtu gaišu prieku par to, kas ir bijis! Un es jūtu sirdsmieru par to, kas būs. Paļāvību, ka viss izdosies!

Man nav bail, ka es varētu ko nožēlot...! Jo, ja būšu kļūdījies, es to atzīšu ! Man  vairs nav bail! Turklāt es jūtos tā, it kā drīz vien es varētu pavisam atbrīvoties no savas lepnības! Es mācos atgūt spēju atzīt kļūdas, spēju atteikties un spēju lūgt...! Mani varbūt pieņems atpakaļ debesīs... Tikai šķiet, ka sāku zaudēt spēju lidot....

Es priecājos, ka tas, ko jūtu pret Tevi, kļūst patiess, neaptraipīts – kā pumpurs, kas netiek atdots šaubu un neiecietības tārpiem. Kaut kur dziļi sevī man mūžīgi bīs mīļa vietiņa Tev.

Lūdzu, saproti... Man vajag spert šo soli, ko es spēru.... Un nebaidos par to, pie kā tas atvedīs. Jo tas būs kaut kas tāds, kas būs vislabāk!

Ceru, ka saproti...

Un, ja Tu ļautu, es Tavai sirdij šobrīd pieskartos, lai tajā pamostos taurenītis...

Iemigu dziļā miegā un no rīta pamodos ar jaunu spītu. Arī man, kā dažiem citiem cilvēkiem, ir tāda slikta īpašība – mazliet ignorēt citu lēmumus. Es nemīlu atkāpties, gribu paņemt un paturēt – īpaši to, kas sirdij vajadzīgs...

Bet eņģeļus laikam nevar tā vienkārši paturēt. Pat tad, ja ir atslēga uz viņa mājokli un sirdi...!

Aizejot jau viņš nepaliek par citu – viņš aizvien ir mans sargeņģelis, viņš tikai nav manā tuvumā un netur manu plaukstu iedrošinādams.

Nevar pazaudēt to, ko nevar pazaudēt. Ir lietas, kas IR,- pašas par sevi, neatkarīgi no mūsu grbas un iedomām. Agri vai vēlu mēs saprotam, ka tās ir lietas, kas ir un paliek...Es ticu tam, ka pat tad, ja savā dzīvē speram pārsteidzīgus soļus – turp vai atpakaļ - , pienāk brīdis, kad mēs tiekam atsviesti vietā, kurā mums bija jānonāk. Jā, laiks varbūt izniekots...Bet varbūt mēs citādi neko nesaprastu, nenovērtētu un neiemācītos. Laikam jau šobrīd vispareizāk ir palikt tajā vietā, kur esam. Dievs tāpat noliek visu pats savās vietās – gribam to vai ne, jūkam prātā par to