...pārdomas pie loga sēžot....

...snieg...lielām skaistām pārslām...lēni laižoties uz zemi, viņas kupenās gulstās, vairojot to baltumu apkārt un piesedzot dzīves nejaucības....šodien kā dienas gaisma sāka kliedēt tumsu, varēja jau redzēt viņu deju baltumu....tik prasās vēl saules starus un tad visa pasaule būtu žilbinoši balta...bet man liekas, ka tās mums šodien neredzēt, jo pasaule ir pārklājusies ar baltuma pelēko vienaldzības plīvuru, ko pat līdz pavasarim būs grūti nomest, jo trūkst mums krāsu...pareizi jau saka – ka cilvēkam viss ir slikti – nav sniega- slikti, ir sniegs – atkal slikti, sals ne tāds un bez sala atkal nekādi...bieži vien cilvēks pats nezina, ko viņš īsti grib, bet zināt vajag...vēl svarīgāk ir apzināties ko grib un kā to grib panāk ....es saku paldies savam liktenim, ka viņš man piespēlē arī kādu drūmu krāsu tai dzīves audeklā, kas man ir dot, jo tikai tad es varu novērtēt citu krāsu sulīgumu un možo garu, ko man sniedz līdzcilvēki manā dzīvē....