Tā jau var šķist...

Reizēm liekas, ka viss, ko dari, ir zemē nomests laiks. Īpaši tad, ja bagātinot citus ar savu uzmanību, neesi bagātinājis ar to arī pats sevi. Ja nav pat apjausma radusies, ko un kā tomēr nevajag darīt un saprašana, ko un kāpēc dari un ko caur to nodari sev un citiem.... Sarakste kā spēcīgs apziņas kairinātājs spēj radīt kopības ilūziju un tas jau ir bīstami, atskāršot, ka dzīvē esi vien fantazētājs, kurš uz rīcību, kas nepieciešama realitātes iekustināšanai nemaz nav gatavs...  :)

Arī mana rakstīšana te - dienenē kādam var šķist kā laika izmešana zemē. Bet man tā ir jēgpilna nodarbe, kas veicinājusi manis pašas viedokļa izkristalizēšanos un novedusi mani pie tik daudzām jaukām un būtiskām atklāsmēm, no kurām mēs visi esam bagātinājušies.

Tāpēc ir vērts padomāt ar ko un kāpēc sarakstāmies privāti un vai ir vērts to darīt. Ja tiek apspriests tas, ko kurš ēdis vakariņās, tad tiešām labāk palasīt pavārgrāmatas, jo tās ir tik iedvesmojošas.....

Ne jau otrs cilvēks, bet tu pats sev caur savu rīcību radi apziņu, cik esi un cik spēj būt īpašs. Ir jau labi, ja pasaulē ir kāds cilvēks, kurš liek dienai mirdzēt. Bet kāpēc tas cilvēks nevari būt tu pats? Ja tev iedvesmā no dzīves mirdz acis, tad tām ir pasaulei ar savu starojumu ko sacīt. Tā domāju es.