Par laiku, kurš tā arī neatnāca
Šai pasaulē viss plūstot un mainoties, bet ir arī pretējs viedoklis
jaunais esot labi aizmirsts vecais viss ejot spirālveidīgi pa riņķi,
t.i., atkārtojoties...
Var spriest gan šā, gan tā gaumes lieta, bet
kas
attiecas uz mūspusi sūnu ciemu, tad priekšroka tiek dota vecām,
pārbaudītam, pēc pelējuma smirdošām, metodēm. Stutēt brūkošo Krievijas
impēriju pieaicināja kazakus, PSRS - OMONu, bet
tagad, kad rinda ir
pienākusi triksteru Latvijai, [krāpnieks-angļ.v.] katrā rajonā ierīkošot vietēju ALFA vienību!
Nav nekādi joki!
Turieties,
bez darba palikušie skolotāji un ārsti, jums ``spīd`` norauties no
bijušajiem pacientiem un skolniekiem! Spēki, kuri nemaz tik
gaišinebija, zināja stāstīt, ka ceļš uz brīvu un neatkarīgu Latviju
būšot ilgs un pastaliņās ejams, bet to, ka tas būs strupceļš, kura galā
jūs vēl pa purnu dabūsit viņi.. aizmirsa pateikt!
Bet..
esiet
optimisti un mācieties saskatīt saules zaķīti pat visduļķainākajā peļķē
pētot spogulī nozilināto mūli vismaz zināsiet, kur jūsu nodokļos
izmaksātais santīmiņš ir aizgājis sīkums, bet patīkami!
Jā, skatīsieties un
pie
sevis domāsiet: vai toreiz, Atmodas laikā, es biju gatavs krievu
tankiem pretī stāties, lai tagad, 20 gadus vēlāk, man pašu bāleliņi
gurķī iedotu
starp citu, par krievu tankiem..
Ja
tie tagad atkal paradītos Rīgas ielās, tad starp to skūpstītājiem būtu
daudzi no tiem, kuri toreiz - barikāžu laikā bija gatavi gulties zem
tiem apakšā - ziedot savas dzīvības tā jaunā laika vārdā..
kurš..
toreiz
1991. gadā viss šalkās trīsēdams, ar dziesmām un gavilēm, tik
daudzsološi mēģināja sevi pieteikt, BET.. tā ari neatnāca, jo.. nebija
neviena, kas to ved... Nu, nu nenokariet degunus, tautieši, varbūt, ka kāds no nākošajiem likteņa spirāles vijumiem būs veiksmīgāks?
/Voldemārs Odišvili/ |
