Kaislību drāmaViņš skatījās pa logu. Aiz tā baltoja ziemas ainava, sniega bija tik
daudz, ka domas par vasaru pat neuzdrošinājās tuvoties. Viņš skatījās
kādā fotogrāfijā. Tā bija viņas pēdējā fotogrāfija, slepus viņš šo foto
bija uzņēmis, tad vēl nezinot, ka viņu vairs nekad neredzēs. Domas viņu
aizveda pagātnē...
Tas notika pirms 20 gadiem. Viņš, jauns un
daudzsološs mākslinieks, stāvēja uz kādas no vecpilsētas ielām un
drošiem triepieniem gleznoja šauro ieliņu. Pusdienas saule karsēja viņa
galvu, uz kuras greznojās melna berete, galvai bija karsti, garie,
tumšie mati nekārtīgās šķipsnās krita uz acīm. Viņš tos atmeta ar
strauju galvas kustību, tad atkal turpināja gleznošanu.
Viņa kopā ar ekskursantu grupu staigāja pa pilsētu. Jau trīs stundas
karstajā saulē...viņas spēki bija galā, tā gribējās vienkārši apsēsties
un atpūsties, bet nenogurdināmā gide tikai stāstīja un stāstīja, vārdi
kā burbuļojošs strauts raiti plūda gidei pār lūpām un likās, ka tas
nekad nebeigsies. Viņa ieraudzīja soliņu un apsēdās. Meitenīt,
nesēdiet, mums vēl jāapskatās tas un tas, un arī tas...gides balss kā
no milzu tālumiem skanēja viņai ausīs. Nē, viņa sēdēs gan, jo vairs nav
spēka! Gan jau atradīs viesnīcu, tepat centrā vien tā atradās, milzīga,
veselu kvartālu aizņemoša ēka, to jau nu nepamanīt nav iespējams.
Viņa sēdēja, šūpoja kājas un smaidīja pati par savu apņēmību, sajūta
bija tāda pati, kā aizmūkot no matemātiikas stundas skolā. Matemātika
viņai nepadevās, visi tie cipari, vienādojumu nebeidzamās rindas viņai
bija vienaldzīgas, tāpēc viņa ar dažiem draugiem bieži vien bēga no
matemātikas stundām. Protams, dienasgrāmata bija raiba no sarkaniem
ierakstiem Jūsu meita šodien nebija matemātikas stundā! Jūsu meita
regulāri neapmeklē matemātikas stundas! un tādā garā.
Saule sildīja tik stipri, ka viņai kļuva karsti. Viņa novilka savu
jaciņu un nolika to uz soliņa atzveltnes. Tā bija labi! Garie, tumšie
mati laistījās saulē, zilās acis jautri vēroja pasauli. Viņa pati
nemanīja, ka dungo kādu melodiju, jā, tā bija viena no viņas mīļākajām
dziesmām, tās vārdi varēja šķist savādi, jo stāstīja par pārtikšanu
vienam no otra. Citi to sauca par kanibālu dziesmu, bet viņai šie vārdi
ļoti patika, jo tajos atklājās īsta kaislība...
Viņš beidza gleznot, tādā karstumā vairs nebija prāta darbs mocīt sevi.
Izņēmis no somas minerālūdens pudeli, viņš kāri dzēra. Un te pēkšņi
viņš pamanīja lielas, zilas acis, kas viņā uzmanīgi skatījās.... turpmāk vēl.
C Burve77
|
