Raimonds Pauls: "Manā vientulībā ir kāds labums!"

( Svētdiena, 10.janvāris (2010), Elita Veidemane)

Kad tuvojas Maestro dzimšanas diena, ikvienamedija goda lieta ir mēģināt pārliecināt lasītājus par to, ka, lūk,tieši šis izdevums (vai raidījums) ir atklājis "nepazīstamo Paulu",atšķirot viņa dzīves "vēl nezināmās lappuses".

Ar pārliecību varuteikt, ka tas nav izdevies nevienam. Un nekad arī neizdosies. Varbūttieši tāpēc Raimonds Pauls vienmēr ir tik interesants ikvienam "dvēseļuinženierim", kā dažkārt ironiski mēdz dēvēt žurnālistus. Jo neizpētītazvaigzne vienmēr vilinošāka par simtreiz izstaigātu planetāriju.

Kaut arī Raimonds Pauls neatsaka intervijas – grūti pateikt, vai tas iraiz cieņas pret žurnālistiem, vai arī viņš ir tik pieklājīgs, kaatteikums viņam šķiet kā apvainojums –, pietuvoties šā neparastācilvēka būtībai ir gandrīz tas pats, kas censties noķert kāvugaismojumus augustā: tu vari tos vērot un apbrīnot, sašust undusmoties, ka neesi varējis tiem pieskarties. Bet tā nu ir – Paulsnemetas apskāvienos ikvienam pretimnācējam. Vienalga, vai tie irmūziķi, politiķi vai viņa daiļrades cienītāji. Starp citu, viņšnepieprot arī ucināšanos tuvinieku vidū. "Nu, nebija ģimenē tā pieņemts– izrādīt mīlestību," viņš piebilst.

Tāpēc arī saruna pirms dzimšanas dienas mums sanākusi tāda pati – bezacīm redzamas ucināšanās, toties ar dziļi paslēptu mīlestību. To Paulsjau nu neies izrādīt. Ja nu vienīgi šo mīlestību kāds pratīs pamanītviņa intonācijās vai žestos.

Trieciens kultūrai

– Skatījāties Jaungada raidījumus Latvijas telekanālos?

– Kārtīgi – ne. Es lēkāju no viena kanālu uz otru, gribēju arī krievuspaskatīties, bet arī tur bija vienveidība – Jaungada raidījumipārvērtušies par tādām Galkina un Baskova beneficēm. Protams, viņi irlieliski, bet, ja runājam par muzikālo pusi, tur valda drausmīgavienveidība. Tieši tāpat kā mūsu televīzijā. Tomēr, ja man jāizvēlas,es izvēlēšos kādu Krievijas programmu, jo viņi prot par sevi gaumīgipasmieties. Pie mums ir tā: visas televīzijas pilnas ar raidījumiem,kas sen sevi izsmēluši un kurus skatās maz cilvēku. Man pašam grūtirunāt par Jaungada pārraidēm, jo pats esmu daudz tajās piedalījies,taču viens ir skaidrs: šiem svētkiem jāatrod līdzekļi, lai samaksātumāksliniekiem un uztaisītu interesantus raidījumus. Lai nav tā, kāteica viena tērpu māksliniece: es pagrabā atradīšu tērpus, ko jumsiedot raidījumam. Protams, televīzijai nav naudas, bet tērpi maksālielu naudu. Tāpēc telekanāli lāpās ar veciem raidījumiem vai tofragmentiem.

– Droši vien vaina jāmeklē krīzē.

– Tā krīze ir laba no tā aspekta, ka piespiež mūs domāt, kā rīkoties.Pietika sākt runāt par mūzikas un mākslas skolām, kuras vajagreorganizēt, lai sāktos parakstu vākšana un protesti pret šo skolu,pret latviešu kultūras iznīcināšanu. Bet, piedodiet, daudzās skolās irzems pasniegšanas līmenis, tās savas kādreiz labās pozīcijas irzaudējušas. Piemēram, Liepājas mūzikas skola – kādreiz tik slavena. Arītur tagad ir problēmas. Izskatās, ka savulaik profesionālās mūzikasskolas pārvēršas par muzikālajiem kursiem un pulciņiem. Varbūt labāk uzkultūras namu iet mācīties spēlēt ģitārīti? Tādas lietas var iemācītiesarī parastajā skolā kā interešu izglītību, tam mūzikas skolas navvajadzīgas.

– Jā, mūzikas skolu izglītība acīmredzot nav vajadzīga arī televīzijasģimeņu dziedāšanas svētkiem, kuros jūs bijāt žūrijas loceklis.

– Protams. Tur mūzikas mīļotāji – amatieri sanāca kopā, lai piedalītos sadziedāšanās svētkos: kā mēs mākam, tā mēs maunam.

– Jums pārmeta to, ka nevērtējāt šo konkursu profesionāli.

– Ko tad man vajadzēja – analizēt, ka tur tajā taktī si bemol bija parzemu? To jau Teterovskis darīja Koru karos. To, protams, var darīt, jasēdi Latvijas labāko kamerkoru skatē un vērtē profesionālu sniegumu.Bet šeit... Mana pieeja bija cita, un es domāju, tā bija pareiza. Tačues esmu uztraukts par kultūras stāvokli kopumā. Piemēram, Daugavpilsteātris. Bija runa par tā likvidēšanu. Sacēlās troksnis: tas būšot tādstrieciens pa Latgales kultūru! Mīļie draugi, bet tur taču bija 87cilvēki, kas saņem algu! Tā ir valsts budžeta nauda. Bet kāda iratdeve? Nekāda. Taču direktoram jādomā, ko darīt, lai uz izrādēm nāktucilvēki. Es neesmu par to, lai Daugavpilī likvidētu teātri, bet – kāpēcValmierā teātris strādā ar atdevi, savukārt Daugavpilī tā nenotiek?

Man šķiet, ka tagad ir tā: savā profesijā visvājākie ir tie lielākiebļāvēji un prasītāji. Un, piemēram, augstskolas? Kāpēc mazajā Latvijāto ir tik daudz? Kāda ir šo skolu diplomu vērtība?

– Vai tad nezināt? Pocelujevkas biznesa augstskolas diplomi kotējas tikpat augstu kā Hārvarda universitātes papīri.

– Kā tad. Un pamēģiniet likvidēt to Poce... kā tur... augstskolu: tas būs briesmīgs trieciens Latvijas izglītībai.

Kamēr sienam prievītes

– Parunāsim par mūziku. Amerikā, Teksasā, pavasarī notiks pasaulesmūzikas konference South by Southwest, kurā Latviju pārstāvēšot Prātavētra un Instrumenti. Jāprecizē – pārstāvēs Latviju vai sevi?

– Ar to pārstāvēšanu tā ir, kā ir. Tikko notika bērnu Jaunais vilnis.Un es dzirdu, ka Latviju ir pārstāvējusi kaut kāda meitene. Jocīgi. Vēlnesen bija runa par Ventspils zēnu Robertu Pētersonu, kam smukabalstiņa. Bet te – pa kaut kādiem slepeniem ceļiem kāds pārstāvLatviju! Kādā sakarā?

– Pilnīgi skaidrs ir tas, ka jūs to pārstāvat. Jums taču arī kaut kas tiek par piedalīšanos Jaunajā vilnī.

– Jā, honorārs par dažiem numuriem koncertā. Bet ko esmu īstenībādabūjis? Torti sejā un latviešu gānīšanos. Man jājūtas tā, it kā esbūtu dzimteni nodevis. Pērn viens Jūrmalas policists pēc kāda Jaunāviļņa koncerta man divas stundas rakstīja protokolu, ka esmu ar savuauto lampiņu apskādējis. Kamēr viņš sacerēja to protokolu, apkārtsastājās cilvēku pūlis, krievi sāka kliegt uz policistu, lai liek Paulumierā. Krievi, nevis latvieši. Savukārt neviens no Jūrmalas vadības navpateicis paldies par to, ka esmu atvedis Jauno vilni uz šo pilsētu, kaspēc tam visu gadu dzīvo no Jaunā viļņa ieskalotās naudas. Jūrmalai irjāpelna nauda, nevis mēnešiem jāspriež, vai to vienu priedi nocirtīsvai ne. Tā ir: visu gadu neviens neko nerunā par to Jauno vilni,vienīgi lamājas, ka es esot ar krieviem sapinies, un mūsu mūzikasdižgari brīnās, kā es nedēļu varu klausīties, kā dzied krieviski. Eslabāk klausīšos, kā dzied krieviski, nevis kā dzied angliski. Tā irmana darīšana, kādā valodā es dziedāšu, runāšu vai klausīšos. Un tā uzJaunā viļņa gatavošanas sākumu parādās kaut kādi menedžerīši unkruķītāji, kas man nemitīgi zvana un pieprasa atbalstīt to vai to...Vēlāk izrādās, ka atbalstāmie ir kaut kādu priekšnieku bērni. Krievijānotiek vēl trakāk – tur zvana par oligarhu bērniem. Un tur ir īstioligarhi, ar miljardiem, nevis kaut kādi mūsējie oligarhi.

Varam spriedelēt, vai mums tas vilnis vajadzīgs vai ne. Tikai nevajagaizmirst, cik mēs esam maza valsts un kādas ir mūsu iespējasizvirzīties ārpusē. Mums ir jāmeklē jebkurš ceļš, protams, ievērojotmūsu nacionālās intereses. Un to, ko dod Krievijas televīzija, nevarpārvērtēt.

– Un tomēr. Latvijas vārdu pasaulē var skandināt ne tikai ar viltusmeteorītu vai krīzes seku netalantīgas likvidēšanas palīdzību.Piemēram, Elīna Garanča vien ko ir vērts.

– Es ļoti mīlu un cienu Elīnu Garanču. Bet kāds viņai šodien vairssakars ar Latviju? Viņa jau sen ir pasaulē, citā vidē! Nevienuneinteresē, vai tu esi melns, balts vai dzeltens, visus interesē tikaitas, vai tu proti dziedāt un spēlēt. Pasaulē nacionālais jautājumsnekad netiek cilāts. Tas ir mazas tautas aizsardzības mehānisms –nacionālisms. Taču es nekad neesmu sevī apspēlējis teoriju "es esmuīstais latvietis" vai "latvieti, nepadodies!", jo latviskums navjāpiesprauž kā broša, tam jābūt cilvēkā, viņa domāšanā un daiļradē. Mēscenšamies saglabāt latviskumu, kaut arī... īstenībā to esampazaudējuši. Mēs te sēžam un fonā dzirdam kaut kādu ārzemju mūziku,kaut gan labprātāk es klausītos latviešu dziesmas. Tos ārzemniekus esvaru dzirdēt Marokā, Senegālā, Bostonā vai jebkur citur, bet latviskomūziku – tikai te. Ko tad mēs te vārdos izspīlējam savu falšopatriotismu un sienam prievītes, klausīdamies ārzemju mūziku?

Gultā ar vecmāmiņu

– Balotēsieties Saeimas vēlēšanās?

– Kategoriski – nē. Savu āriju esmu nodziedājis. Tāpat kā pērnEiroparlamentā ievēlēja raibo buķeti, par kuru nevar saprast, ko tāpārstāv, tāpat arī tagad Saeimā ievēlēs – tādu jau pavītušu buķeti.Nekas nemainīsies. Tiem, kas tagad vēl ir Saeimā, nevajadzētu vairsrādīties tās tuvumā. Nekad.

– Ar ko nodarbosieties, kad vairs nebūsiet Saeimā?

– Man būs tāda sabiedriski muzikāla darbība... Došos uz pasākumiem, kasvairāk domāti pensionāriem. Sēdēšu, piemēram, muzikālajās žūrijās. Arpolitiku – nekāda sakara.

– Ko par to saka Lana?

– Viņa par politiku interesējas varbūt pat vairāk nekā es. Reiz sākāmrunāt par vadoņa tēmu, kas tagad tik populāra. Domāju, ka vadoni varbūtnevajag, bet līderis gan nepieciešams. Piemēram, Itālijā tāds irBerluskoni. Viņš man patīk. Viņu tur uz rokām nēsā, protams, pa retamviņam iedod pa ģīmi, pieķer ar svešām sievietēm. Normāls vecis! Lai vaikāds, bet līderis. Ar īpatnībām, bet kuram tādu nav? Mums nav līdera –tāda, kurš būtu tik brīvs, drošs un pazīstams, ka varētu uzsist paplecu tam pašam Berluskoni vai Putinam. Runājiet par Putinu, ko gribat,bet viņš ir līderis ar lielu autoritāti krievu vidū.

– Vai tad latviešiem nav kādas vērā ņemamas autoritātes?

– Ir. Jānis Stradiņš.

– Ne velti pieminēju Lanu. Man šķiet, ka viņa, kaut arī izskatāstrausla, īstenībā ir stipra sieviete. Un būs tā, kā viņa pateiks. Arīpar to Saeimu runājot. Pirmīt lasīju kādu interviju ar jums. Rakstītājamēģināja no jums izdabūt kaut ko jaunu, nebijušu, kaut ko par Lanu.Neizdevās.

– Nu, ko jaunu viņi var dabūt no manis... Es arī sapratu, uz kuru pusiviņa velk. Varu tāpat vien arī parunāt, bet līdz galam tāpat nekonepateikšu. Ir taču lietas, par kurām es negribu runāt. Kas ir bijis,tas ir aizgājis, un šodien rakņāties pa manām senajām dienām... Jebkuracilvēka dzīvē var atrast kaut ko nepareizu un greizu. Arī manā. Un man,patiesību sakot, ir vienalga, ko žurnālisti par mani domā. Kaut arīsabiedrībā daudz apgrozos, esmu viens pats. Atskaitos tikai pats sev.Tā nav izlikšanās, tā ir patiesība. Domāju, manā vientulībā arī ir kādslabums.

– Jūs bieži esat teicis, ka jums nav draugu un vispār tuvu cilvēku.Tādu, kas jūsu dēļ būtu gatavi uz visu. Atļaušos apgalvot, ka jums navtaisnība. Ir daudz cilvēku, kuri jūs mīl un kuri ir patiesi jūsu draugi.

– Jā, varbūt arī ir... Bet daudz kas atkarīgs no mana rakstura, kasveidojies manā ģimenē. Ir tādas ģimenes, kurās pieņemts čupoties,bučoties un izrādīt mīlestību. Mums tā nebija un nav. Satiekos armeitu, mums ir normālas attiecības, bet lai mēs rādītu viens otram savumīlestību... Tā nav. Kaut kur lasīju par Viktora Igo testamentu, kurāviņš bija ierakstījis visas savas brūtes, bet par tām ikviens varējauzzināt tikai pēc kādiem simts gadiem.

– Jūs arī taisāties rakstīt testamentu?

– Man tas saraksts būtu dikti īss. Uz vienas salvetītes varētu uzrakstīt.

– Jūs gan nevarētu sūdzēties par sieviešu uzmanības trūkumu. Jūs esatno tiem vīriešiem, kuri, kļūdami vecāki, paliek interesantāki.

– Jā, tā man stāsta. Tikai kāds no tā visa vairs labums?

– Vai bieži atceraties savu bērnību?

– Aizvien biežāk redzu sevi maziņu... Tādu četrgadīgu puiku pieklavierēm. Tā ir kaut kāda īpatna laimes izjūta. Varbūt tāpēc, ka manpiederēja šī pilnība – atrasties un augt godīgu un labestīgu vecākupaspārnē, savukārt daudziem bērniem tādas nebija, viņi nevarējanešaubīgi paļauties uz savu tēvu, māti, un tā man ļoti žēl. Manu vecākudzīves piemērs man bija kā vadzvaigzne, lai kur es ietu un lai ko esdarītu. Jā, bija visādi klupieni, bet tad, kad mēģināju celties kājās,tas man izdevās, jo zināju, kā manā vietā būtu darījis tēvs, kā būturīkojusies māte... Kad atbrauc mana meita Anete ar savām meitām, jūtu,ka mana pasaule turpinās, kaut arī, iespējams, apkārt viss šķobās unjūk. Meitas Anetes piedzimšana izmainīja mani pašu: es tiku vaļā nobriesmīgās dzeršanas. Tikai es pats un mani tuvākie cilvēki zina, kādacena bija tam dzīves posmam, tikai pēc tam sapratu, kāda jēga irdzīvei, kas atvēlēta cilvēkam. Arī mana mūzika palika spēcīgāka,dziļāka. Esmu mēģinājis Aneti audzināt tāpat, kā to darīja mans tēvs unmāte. Vienīgi... Viņi abi bija sirsnīgāki, es esmu daudz vēsāks.

– Jūs vienmēr esat atturējies stāstīt, kā iepazināties ar Lanu. Tačupati Lana pastāstīja, ka viņa nav gribējusi iet uz Paula koncertu unviņu uz turieni aizvedusi draudzene. Lana esot iegājusi zālē arnokavēšanos, un sākumā viņa dzirdējusi tikai mūziku, ko spēlējisRaimonds, un viņa vispirms iemīlējusies šajās skaņās un tikai pēc tamRaimondā. Lana, sieviete, kas nākusi no citas zemes, no citasmentalitātes, citām tradīcijām, valodas un kultūras, ir tik toleranta,viņa saviem mazbērniem dziedāja latviešu dziesmas un stāstīja pasakaslatviešu valodā... Viņa izdzīvoja visu Atmodas periodu, stāvēja zemLatvijas karogiem krastmalā. Toreiz viņa teica: "Beidzot meliem būsgals." Atceros, kādā radio intervijā žurnālists jums teica: "Kadiepazināties ar Lanu, viņa bija jauna un skaista sieviete..." Bet jūsturpinājāt: "Viņa arī tagad ir skaista sieviete." Ikdienā jūs tonoteikti viņai nepateiksiet.

– Jā, tāds nu laikam es esmu. Atceros, kad pirmoreiz aizgājām pie LeoKokles uz viņa bohēmisko darbnīcu, viens otrs gandrīz noģība no Lanasskaistuma. Bet ir viena baigi nopietnā lieta, svarīgāka par visu, arīpar skaistumu. Esmu pateicis saviem tuviniekiem: ja es pats to nejūtu,ir jāapzinās viena robeža, kurai nedrīkst pārkāpt pāri. Ja pret tevisāk izturēties apmēram tā – nu, viņš jau ir vecs stulbenis, viņšnesaprot, ko muld, ja tu fiziski knapi kusties, ja... Atceros uzskatuves kādu lielisku aktrisi, viņa bija jau ļoti veca, un es domāju –ka tik viņa nenokrīt... Tad varbūt labāk neiet uz to skatuvi? Ja espats to nesapratīšu, lai man kāds cits to pasaka. Nomirt uz skatuves?Jā, reizēm pat ļoti skaisti. Katram ir savs mūža noslēpums, un tunezini, ar ko un kad viss beigsies. Bet jālūko, lai viss beigtos arcieņu.

– Jūs baidāties no sava mūža lielākā noslēpuma?

– Es cenšos par to nedomāt. Man ir tāds spogulis, kuram viena puse rādavisu palielinātu. Tas man bija nepieciešams rūpīgai bārdas noskūšanai.Bet tad vienu rītu paskatījos tajā spogulī... Man no tā skata palikanelabi, un es ātri pagriezu spoguli otrādi. Visa tā vecā āda, kārpas unpumpas, ārprāts... Bet ko darīt? Jāprot uz to visu paskatīties arsmaidu. Piemēram, es par sevi tā smējos, kad sapratu: nekad mūžā tačunebiju iedomājies, ka man nāksies gulēt vienā gultā ar vecmāmiņu!