|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| spiitniece_1988, 07-01-2010 22:47 |
|
2 46 |
Iespējams mūsu dēļ...Tikai nevajag mūs obligāti uzskatīt par viszemiskākajām nodevējām...
par vieglprātīgajām egoistēm, par bezkaunīgajām liekulēm, par
augstprātīgajām siržu lauzējām... Nevajag. Arī mums sāp. Sāp par jums
un par sevi, sāp bieži un ilgi...sāp, iespējams, vairāk nekā jums...un
sāp jau no pirmās sekundes savas vientuļās dzīves...
Pirmais rīts bez jums nebūt nav grūtākais mūsu turpmākajā dzīvē...par
smacējošu vainas apziņu daudz mokošāka izrādās nostaļģija - starp mums
taču bija pietiekami daudz labu momentu un jūtu... bija arī tas, ko
kādreiz saucām par mīlu! Un atmiņas par šiem ārkārtīgi burvīgiem ar
jums pavadītiem momentiem ciemojas mūsu prātā daudz biežāk nekā jūs to
spējat iedomāties... pavisam aplami jūs domājat, ka jūs nu esat pavisam
pazuduši no mūsu dzīvēm. Nostaļģija, kas atšķirībā no vainas sajūtas
atnāk daudz vēlāk un paliek uz daudz ilgāku laiku, izfiltrē
vislabāko... visdārgāko un visneticamāko no mūsu kādreizējām
attiecībām, un kā jau ar laiku pārbaudītas lietas tās ilgi nepamet mūsu
sirdis... tās kavējas kā sāpe, ka šādus notikumus mēs spējām piedzīvot,
izdzīvot un pārdzīvot tikai ar jums, bet nu vairs nekad nepiedzīvosim!
Jūs mums ienākat prātā visneierastākajos momentos. Naktī braucot mājās
mēs pēkšņi iedomājamies, ka šajā klusajā tumsā kaut kas mums atgādina
jūs. Vai vakara migla... vai stulbs lielpilsētas tramvajs, vai līdzīgas
smaržas... vai diskotēkā skanoša dziesma...vai skatiens... visneticamāk
jūsu! Un drebuļi pārņem mūs... un ar katru momentu nedrošākas mēs
kļūstam, un gribas aiziet... pazust, iztvaikot, lai jūsos neatskautu
visas šīs atmiņas, kas jūs visdrīzāk sāpinās vēlreiz. Dažreiz liekas
pat pārāk bieži mēs sākam par jums domāt...un...beidzot vienatnē mēs
klusi sev atzīstamies - dažu neatkārtojamu, ar jums saistītu, lietu
mums tomēr trūkst...
Mēs ilgojamies jūsu vecāku, kas tik ļoti mūs dievināja... ilgojamies
jūsu pasniegtās kafijas no rīta... jūsu uzmanības, jūsu frāžu un
emociju. Ilgojamies kaķīšu, sunīšu, papagailīšu, ko jums uzdāvinājām...
un katrai trūkst kā sava...
Nav jau tā, ka mēs pārdomājam un gribam sākt ar jums visu no jauna... Nē.
Mēs vienkārši esam tik ļoti iedzīvojušās, iegrimušas, iestingušas
jūsos, ka ilgu laiku negribas neko mainīt savā dzīves veidā... un vēlāk
klāt ir šī nostaļģijas sajūta... kad paej garām tai vietai, kur vērojām
zvaigžņu lietu, vai izdzirdot kādu īpašu dziesmu... un dažreiz sanāk
nenoturēties un pazvanīt... vai uzrakstīt. Un ne jau ar nolūku atsākt
visu vai likt jums justies slikti mēs uzspiežam Sūtīt. Tā, iespējams,
ir visneapdomātākā lieta, ko mēs izdarām, bet tā mēs jūtamies pārāk
daudz ir sakrājies un gribas, lai arī jūs to zināt... lai zināt, ka arī
mums sāp!
Bet... kārtējais pārpratums... un mēs aizvien esam nodevējas... bezkaunīgās meles, egoistes, liekules, siržu lauzējas utt. |
Jaatnieks: Labs teksts, pati rakstīji? :) #1 2010-01-07 22:59
S40: viela pārdomām teksts ir samērā izsmeļošs ;) #2 2010-01-08 12:34
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
