Varbūt jā, varbūt nē

Ar aizvērtām acīm viņa stāvēja pie bezdibeņa malas. Viens solis...un viss varēja notikt. Vai arī nenotikt. Visapkārt bija cilvēki, daudz cilvēku, bet viņi nekustējās. Mutes tiem bija ciet, ausis ciet, acis ciet.

Un tad viņa paspēra soli un krita. Viņa lidoja un lidoja, bet bezdibenis nebeidzās. Pagāja daudzi gadi, lidojot viņa bija nosirmojusi, kļuvusi grumbaina, bet lidojums bija skaists.Jo tam nekad nepienāks beigas.

Kāda diena

Šodiena

citi ieraksti Burve77 d-grāmatā (~2515)

Komentāri

debra1: vajag vairaak eest - tad buus resna un nebuus grumbas, aatraak arii nokritiis!

2010-01-05 06:48

klemente: Tēlaini..dzīvi uztvert kā lidojumu..iekšējo.Debra ..kā reālists..visu uztver tik ar acīm,tausti...neņem galvā!

2010-01-05 09:00

mazlacitis: Un ir arī tā... Ērgļa mazulis stāvēja uz klints malas un domāja- cik augsts kritiens. Ja man paslidēs nagi - es kritīšu un nositīšos...
Tad pienāca māte un teica - ir laiks!
Kāds laiks?
Laiks lidot! un pagreūda mazuli..
Tas krita , meta kūleņuss un sajuta savas beigas..
Bet lejup nopakaļ krita māte un kliedza - tev ir spārni ! Tev ir spārni! Izplet tos!
Tad mazulis iozpleta spārnus un ... kritiens beidzās .... viņš lidoja ! Savicināja spārnus un .. cēlās augstāk Daudz augstāk kās klints no kurienes iesāka savu kritienu..

2010-01-05 09:08

Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.