Atmiņā nāk .....

sendienas ,kad ziemā svinējām svētkus dziļos laukos.Ziemassvētkus,Jauno gadu,vecmāmiņas dzimumdienu,kas ir zvaigznes dienā.

 Kādreiz sniega bija vairāk ,sals stiprāks.....pie vecmāmiņas nācās brist pa sniegu kilometrus 3,jo ceļus neviens no sniega netīrija,ja nu vienīgi baļķvedēji izbrauca ceļu.Uz ragaviņām salikām somas ar maizīti(10 klaipiņus ķieģelīti -zirdziņam,vismaz 5 baltmaizes un  4 rupjmaizes klaipiņus cilvēkiem),dāvanas ....

Mežš piesnidzis,klusums...tikai kāda žagata  zvērus brīdināja-cilvēki mežā!

Omītei ciemi sanāca pilna māja,vienalga kādi svētki.Bija kauta cūka,vistas ,šmorēti kāposti.Visa māja smaržoja pēc svaigi ceptiem raušiem.Tādus neviens vairs nemāk vairs izcept.....

 Mans pirmais darbiņš ,kad aizbraucām,bija uzlikt lentas uz magnetafona.Bija latviešu estrāde,bet man vismīļākais bija Ilmārs Dzenis.Lentas no Amerikas esot paslepus atsūtījuši radiņi.Drillēju viņas visuas dienas,kamēr ciemojāmies.Tad parādijās aizliegtās Edgara Liepiņa dziesmas-par ķiļķenu un klimpām,par pudeļu korķi...Kad sanāca viesi tad gāja lustes vaļā-tika dziedāts Dzenim  un Liepiņam līdz,dejots un arī kas stiprāks dzerts.

 Kad sadzēros jāņogūdeni,vajadzēja taču iet ""svaigā gaisā"",bet tā sirdsmājiņa labu gabalu no mājas,man bail....Man bija tā privilēģija -drīkstēju patupēt aiz mājas stūra.Vēl šodien atceros to lauku klusumu,kad no klusuma sāk sāpēt ausis,jo visā apkārtnē ne māju,ne lielceļu....

 Nākošā rīta jau pie brokastu galda tika spēlēts loto-protams uz naudu un fonā atkal dziedāja Dzenis,ēsts uz nebēdu.Tad pastaiga kuplā pulkā pa mežu.Dažreiz ,ja nebija liels sals, iejūdza ķēvīti Maiju !Un,aidā,pa meža ceļiem,līdz vaigi sārti palika!

 Piedodiet,uznāca nostaļģija.Tagad ausis sāp no salūta un disko ritmiem,galva griežas no šampanieša.Gribas klusumu!Omīti!Zirdziņu Maiju!Ilmāru Dzeni!Bērnību!