Dienasgrāmatas (blogi)

21. decembris.

Naktī atkal nedaudz snidzis, bet ap pusdienu laiks bija kļuvis stipri vien mīkstāks, un man, brienot pa kupenām,  sniegs pat sāka lipt pie biksēm, bet tagad, vakarā, sals atkal ir pieņēmies, vējš ir pilnīgi norimis, un koki stāv pilni ar sniegu kā kādi gleznu prototipi. Bet no apkārtējo māju skursteņiem stāvus gaisā ceļas zilganu dūmu  stabi. Ielu malās spīd laternas un izpušķotas eglītes, vārdu sakot, gaisotne sāk veidoties līdzīga vecām pastkartēm.  Un kāpēc gan lai tā nebūtu, ja Ziemassvētki ir jau ar roku aizsniedzami! Negaidīsim pašu svētvakaru, bet būsim laimīgi jau šodien, jo mēs to esam pelnījuši!

Šodien biju pēc eglītes. Mežs ar sniegu tā piegāzts, ka neko lāgā pat redzēt nevar, bet man jau arī nekas nav jāredz, jo eglīte jau agrāk noskatīta. Nebūs jau nekāda lielā – tikai tāda uz galda liekama, bet ne jau nu lielumā ir tas galvenais! Lai katram mīļajam cilvēkam būtu pa svecītei, bet par pārējo parunāsim, kad pienāks īstais brīdis.