Kādā saulainā dienā....

....Es sēdēju zālē, atspiedusi muguru pret mājas sienu. Biju uzvilkusi to gaiši zilo krekliņu, kas tik ļoti nepiestāvēja manai acu krāsai, bet man bija vienalga,  jo viss ko es tajā brīdī vēlējos, bija aizvērt acis un nedomāt. Caur garo, dzeltenīgi bālo, saulē izkaltušo zāli es redzēju nākam viņu. Viņa garajos matos spēlējās vējš. Lēnām bet pārliecinoši viņš tuvojās man. Viņš apstājās pretim man un skatījās uz mani ar savām gaiši zilajām acīm. Es gaidīju. Tad viņš teica: "Man jāiet." Bet, aizgāju es. Es piecēlos, un nesakot ne vārda, pat neskatīdamās uz viņu, gāju viņam garām, lejā uz upīti. Pie upītes vienmēr bija mierīgs un kluss, smaržoja pļavas ziedi un dūņainais ūdens. Es gāju pa taciņu aizskarot margrietiņu ziedus ar saviem prikstiem, un jutos tik brīva! Bet, pēkšņi vējš pieņēmās spēkā, viss satumsa.... Man bija jāiet atpakaļ. Ejot garām vietai, kur biju sēdējusi es redzēju viņu. Viņa bija tik jauna un skaista! Viņas zeltainajos, vējā sajauktajos matos laistījās saule. Viņš pieglauda tos, tik mīļi un uzmanīgi, kā reiz viņš bija pieglaudis manējos. To redzot, es sajutos veca...