Mēs esam kā ceļinieki dzīves tuksnesī,
mūsu draugi ir kā oāzes šai tuksnesī,
bet mīļums no tuva cilvēka-avots šai oāzē.
Tas spēj remdēt visdziļākās dvēseles slāpes,
ja ir īsts,ne mirāža.
Mīļums vienam no otra ir kā veldze dvēselei no Dieva,
un,ja tā trūkst,mēs maldāmies šai dzīves tuksnesī,
pat atrodot oāzi,meklējam avotu,jo bez šī avota
dvēsele nīkst...
Mēs bieži veidojam ilūzijas,vai sekojam maldugunīm,
viltus avotiem,
bet ja avots ir īsts,dzidrs,dvēseles veldzējas
viena no otras ,ja vien mēs paši
nesaduļķojam savus dvēseles avotus....
|
