Prasme mīlēt....

Uz jēdzienu ‘’mīlestība’’ tiek atvedinātas pēc būtības visai dažādas attieksmes. Piemēram, mēs izmantojam šo vārdu, apzīmējot gan mātes jūtas pret bērnu, gan attiecības starp diviem jauniem cilvēkiem. Tāpat ir iespējams runāt par laulāto mīlestību un mīlestību pret kaut ko bezpersonisku, piemēram, pret savu darbu. Psiholoģijā ir bijuši daudzi mēģinājumi izšķirt kvalitatīvi specifiskus mīlestības tipus. Plašāk pazīstama ir Ēriha Fromma klasifikācija, kurā ietverti pieci mīlestības tipi: brāļu (māsu) mīlestība, mātes mīlestība, erotiska mīlestība, mīlestība pret sevi un mīlestība pret Dievu.

      Lai gan no malas mēs izskatāmies diezgan komunikabli, patiesībā visi esam ļoti vientuļi. Jo, lai cik tuvi mēs kādam būtu, starp mums vienmēr ir nepārvarams bezdibenis – katrs šajā pasaulē atnāk viens, un katram no tās būs jāaiziet vienam. Agrāk vai vēlāk dzīves kolīzijas ieved mūs vientulības ielejā.

     Ikviens no mums ir vientuļš tiktāl, cik ir atbildīgs par savu dzīvi. Apzināties savu atbildību par dzīvi nozīmē apzināties savas ‘’autortiesības’’, proti, atteikties no ticības un cerības, ka ir Kāds Cits, kas tevi ir radījis un sargā. Pašradīšanas aktam ir raksturīga dziļa vientulības izjūta.

     Bailes palikt vienam, kuras psiholoģiskajā literatūrā tiek dēvētas par eksistenciālās izolācijas bailēm, ir spēks, kas motivē un virza daudzas attiecības. Centienos aizbēgt no vientulības, mēs apmeklējam nakts klubus, sākam arvien jaunas attiecības, dzīvojam, ar ko pagadās, jo ‘’dzīve iet, un ar kādu taču ir jādzīvo’’, iedzeram, ‘’nositam’’ laiku pie televizora, pērkam to, ko reklamē visuzbāzīgāk un ko visi pērk, lai gan tas mums ne īpaši patīk, darām to, ko vēlas citi, - un tā dienu no dienas paši sevi maldinām. Vai arī mierinām, ka viss mainīsies, ja mainīsim partneri.

      Uzturot attiecības ar citu dzīvu būtni, cilvēkam, no vienas puses, jāiemācās tās neizmantot bēgšanai no vientulības un atkarības saites veidošanai, pakļaujoties partnerim. No otras puses, ir jāiemācās nenicināt otru cilvēku, tā, ka viņš kļūst par ‘’līdzekli’’, nepārvērst viņu par spieķi vai vairogu pret vientulības izjūtu.

      Psihoseksuālās attīstības gaitā personībai ir jāseparējas (jānošķiras) – jānorobežojas no starppersonu saplūšanas, vārdu sakot, personībai jāsaskaras ar vientulības problēmu, kas iet roku rokā ar bezspēcību un bailēm. Saplūšanas un izolācijas dilemma vai, kā to dēvē psiholoģiskā literatūrā, pieķeršanās un nošķiršanās ir viens no neatņemamiem svarīgiem personības attīstības uzdevumiem. Tie, kuriem nav izdevies pārvarēt šo bērnības pamattraģēdiju, kas piemeklē katru no mums līdz 3 gadu vecumam, nedz sevi, nedz apkārtējo pasauli nespēj uztvert veselumā, nedz sevī, nedz savā apkārtnē apvienot ‘’sliktās’’ un ‘’labās’’ īpašības un dala pasauli baltajā un melnajā, kā arī nesaskata otrā cilvēkā līdzvērtīgu personību. Šis ‘’cits’’ vai nu tiek idealizēts, vai arī pazemināts, bet vēl biežāk no viena grāvja iebraucam otrā. Šāds cikls var atkārtoties bezgalīgi ar citiem jauniem ‘’objektiem’’, kas ir savstarpēji aizvietojami. Tāda ir poligāmu attiecību proza. Bezgalīgi daudzi nākamie partneri ir tikai līdzeklis, ar kura palīdzību vientuļa, svaidīga personība vēlas sevi papildināt, meklējot veselumu un izmisīgi ticot, ka ‘’cits’’ to var sniegt, lai pēc tam par savām nepiepildītajām cerībām nežēlīgi sodītu objektu, kas ir sagādājis vilšanos.

       Divu indivīdu saskarsmē ir iespējami divi līmeņi: ‘’Es – Tu’’ un ‘’Es – Tas’’. ‘’Tu’’ ir līdzvērtīga personība, ar tiesībām uz savām jūtām un domām, bet ‘’Tas’’ ir līdzeklis pret eksistenciālo vientulību. ‘’Tas’’ ir piedeva, personība, kas pārvērsta par priekšmetu: ‘’Viņam mani jāmīl, jo viņš ir mans vīrs...’’; ‘’Bez viņas man nav vērts dzīvot...’’; ‘’Viņam jāmācās spēlēt klavieres, jo es to vēlējos visu bērnību.’’ ‘’Tas’’ ir savdabīgs iekšējā deficīta aizpildīšanas līdzeklis. Nav obligāti, lai tas būtu partneris; diemžēl šādas attiecības var veidoties arī ar bērniem. Tad bērns izaug, ‘’orientējoties uz mārketingu’’: viņaprāt, viņa problēmas un dzīves uzdevumi ir jārisina citai personībai, paziņām, draugiem, mīļajiem, bet viņš savukārt piedāvās kaut ko tādu, kas viņam ir vai ko viņš prot. Piemēram, ļaus norakstīt kontroldarbu, lai izpelnītos draudzību. Sliktākajā gadījumā, glābjoties no vientulības, cilvēks piedāvās visvērtīgāko no tā, kas viņam ir, - sevi pašu. Pēc tāda principa tiek dibinātas daudzas attiecības, kurās ir morāls un fiziska vardarbība.

      ‘’Es’’ kvalitāte katrā gadījumā ir dažāda. Vienā gadījumā cilvēks ciena sava partnera autonomiju un intereses un spēj uztvert viņu kā neatkarīgu personību, tāpat arī uztverot sevi pašu. Otrā gadījumā ‘’Es’’ ir nepastāvīgs un nemitīgi meklē ‘’ideālo’’ partneri, cerot, ka ‘’Tas’’ varēs viņu aizstāvēt pret dzīves likstām, un uzveļot viņam atbildību par savām darbībām.

      Jebkurā laikmetā un ikvienā kultūrā ir pastāvējuši priekšstati par sievietes un vīrieša ‘’ideālu’’. Līdz ar to abu dzimumu pārstāvjiem vienmēr ir milzums aizspriedumu vienam par otru. Mēs kļūstam arvien vientuļāki, vairāk un vairāk atsvešināmies cits no cita. Skumji vērot feministes, kas ar dusmām rauj no vīrieša rokām čemodānu, pārmetot viņam seksuālu uzmākšanos, bet pašas naktīs raud draudzenei uz pleca par to, ka ‘’īstu vīriešu vairāk nav, un, ja nu uzrastos īsts bruņinieks, ar prieku dotos viņam līdzi kaut uz pasaules malu’’. Tikpat skumjš skats paveras uz tā saucamā ‘’stiprā dzimuma’’ pārstāvjiem, kuri sludina principu ‘’viens – gulēt, divi – klusu, trīs – baidīties’’, kuri sievieti pataisa par kaut ko līdzīgu mēbelei un vienlaikus cieš no nesapratnes un vientulības. Redzot tikai sevi pašu, viņi nav spējīgi rūpēties par sievieti un bērnu, nemāk sajust un pieļaut, ka sievietei var būt vēlmes un intereses, viedoklis, kas ir atšķirīgs no vīrieša viedokļa, bet no sievietes pieprasa sajūsmu un ‘’mīlestību bez nosacījumiem’’, tostarp pazemīgu izdabāšanu viņa poligāmajai dzīves filozofijai.

     Ja runājam par atšķirībām starp dzimumiem, tad pagaidām tās vēl ir. Pagaidām, jo pēdējā laikā pat šīs atšķirības ir sākušas izzust. Senāk tradīcijas noteica, ka vīrietim jābūt stingram un ‘’stipram’’, toties mūsdienu pasaulē arvien mazāka kļūst vēlme saskatīt sievietē maigumu. Maigums pašlaik asociējas ar vājumu. Manuprāt, sieviete vēl spēj būt maiga, bet arī tas ir pārejošs posms.

      Jēdziens ‘’maigums’’ ir daudzpusīgs. Tas ietver gan mīlestību, gan cieņu, gan sapratni. Maigums vienkārši ir, tam nav mērķa, tas rod gandarījumu no tā vien, ka pastāv, no prieka no mīlestības pārpilnības, glāstiem un pieskārieniem, cieņu pret otru cilvēku. Maigums neko nepieprasa pretī. Tas vai nu ir, vai tā nav. Tas ir kā lietus, saule vai vējš, kam nav daļas par mūsu ‘’uz mārketingu orientēto’’ partnera izvēles principu. Maigums un prasme mīlēt ir cieši saistīti.

      Iespējams izšķirt divus mīlestības tipus: D mīlestību – deficīto – un P mīlestību – pacilāto, cēlo. P mīlētāji ir vairāk neatkarīgi viens no otra, autonomi, ne tik greizsirdīgi, nesautīgāki un vienlaikus vairāk vēlas palīdzēt mīļotajam pašrealizēties, ir lepni par otra sasniegumiem, viņiem piemīt altruisms. P mīlestība dziļākajā nozīmē veido partneri, veicina sevis pieņemšanu un izjūtu, ka esi mīlestības vērts, un tas savukārt sekmē personības izaugsmi. Tāda mīlestība ir absolūti monogāma.

      Vispirms jau tā abām personībām mazina trauksmi, sniedz pilnīgu drošības izjūtu un psiholoģisku labsajūtu. Tā nekādi nav saistīta ar naidīgumu pret dzimumiem. Tā ir morāli nobriedušu personību mīlestība. Pāra apmierinātība ar savstarpējām psiholoģiskajām un seksuālajām attiecībām, gadiem ejot, ne tikai nemazinās, bet pat palielinās, un tā vienmēr ir saistīta ar ciešu emocionālu kontaktu. Tāda tipa cilvēki nemaz neiesaistās seksuālās attiecībās, ja nav garīgas tuvības. Partneri jūt pastāvīgu interesi viens par otru, un tā kļūst arvien lielāka, viņu interesē otra darīšanas un panākumi. Viņi ļoti labi pazīst viens otru; šādās attiecībās otra cilvēka tēls gandrīz nekad netiek sagrozīts, kā tas ir raksturīgi romantiskai idealizētai mīlestībai. Viņiem izdodas apvienot otras puses reālu vērtējumu un viņa trūkumu apzināšanos, otru pilnībā pieņemot tādu, kāds viņš ir, un tas pēc būtības ir galvenais faktors, kas nodrošina psiholoģisku komfortu.

     Tādu cilvēku attiecības ir patiesi līdzvērtīgas, tajā nav sadalījuma ‘’sieviešu’’ un ‘’vīriešu’’ lomās, nav dubultstandartu un citu aizspriedumu. Viņi ir uzticīgi viens otram, un tas izpaužas ikdienā – viņi ne tikai nekrāpj partneri, bet ir arī līdzās grūtībās un slimības brīžos, kad viena partnera slimība kļūst par ‘’abu’’ slimību.

     Šeit aprakstītā attieksme pret partneri atspoguļo tādu svarīgu mīlestības īpatnību, kurai ideālā gadījumā jābūt mīlestības attiecībās. Būtībā stabila, ilgstoša mīlestība vienmēr ir mīlestība, lai kādi būtu partnera trūkumi un nepilnības. Ilgstošā un ciešā saskarsmē cilvēks nevar nepamanīt partnera negatīvās īpašības. Ir zināms, ka mīlestības un simpātiju rašanās saistās ar ekstraordinālu īpašību piedēvēšanu objektam, bet pēc parastās loģikas objekta tēla reālistiskai uztverei mīlestība ir jāpadara neiespējama. Tomēr tā nenotiek. Prasme pieņemt apkārtējos, kura ir raksturīga psihiski veseliem cilvēkiem ar nobriedušu personību, ļauj viņiem saglabāt mīlestības jūtas, par spīti partnera objektīvās nepilnības apziņai.

       Patiesībā mīlēt nav viegli. Šī spēja ir kaut kas līdzīgs retam talantam. Reizēm izdodas viegli iemīlēties un būt mīlētam, kamēr nav pārņēmis apnikums pret otru cilvēku vai pašam pret sevi. Taču, ja cilvēkam kaut kā trūkst sevis paša personības struktūrā, tad neviens cits to nespēs aizpildīt. Tā izpaužas D mīlestība, kad tiek mīlēta nevis personība, bet ‘’Tas’’, kam ir jāaizpilda tukšums mūsu dvēselē. Pāru attiecības, kas dibinās uz ‘’mārketinga stratēģiju’’, ir visspilgtākā D mīlestības izpausme, lai kādi būtu modernie spriedelējumi un skaistās deklarācijas. Tās vienīgais nolūks – nepieciešamība aizpildīt nenosakāmo tukšumu personībā. Bet mūsu psihiskās realitātes rūgtā patiesība ir tāda, ka mēs ne tikai nevaram dot vairāk, nekā mums pieder, bet arī nevaram to paņemt. Tādas attiecības vienmēr beidzas ar vilšanos, un tām ir maz kopīga ar iespējām, ko slēpj īsteni harmoniskas attiecības starp vīrieti un sievieti.