day five

Šodien manā galvā valda pesimisms, tāpēc lūgšu kritizētājiem nekomentēt, labāk pat nelasiet....

Joprojām grēcīga, joprojām vientuļa, un vēljoprojām nezinot kas es esmu un uz kurieni eju... Redzu kā cilvēki atsakās no tā , kas man sen vairs nav.

Viss tik ātri skrien, ka cilvēkam nav atļauts apstāties un padomāt. Ikdienas steigā viņš pazaudē sevi. Viss ietērpts stereotipu un iepriekš iemācītu dogmu rāmjos. Zaudējuši savu ego cilvēki sktien kā pelēks aitu bars pašiem nezināmā virzienā. Cilvēks vairs nezin kā cienīt, piedot un mīlēt. Dzīve kā teātris, kur katrs iedomājas ka spēlē vienīgo lomu izrādē.

Es jūtu, kā sabiedrība apēd manu enerģiju....