day two

Ikreiz kad es izlasu kādu labu grāmatu man sirdī paliek smeldzošs tukšums. Ir tā, ka to lasot ir vēlme lai tā nekad nebeigtos, lai stāsts būtu mūžīgs. Tas vienkāršais mīļums un pasakainā burvība liek sirdī ienākt siltumam, dzīvot līdz, just sāpes un prieku, tas ierauj mani citā pasaulē, bet, kad stāsts ir beidzies pārņem neizmērojamas skumjas, itkā daļiņa no manis būtu izdzisusi... Varbūt tāpēc ka apzinos- tā nav un nebūs mana dzīve. Varbūt esmu palaidusi garām kādu izdevību, kas būtu pielējusi manu dzīvi ar būrvību, bet varbūt tā burvība ir tepat aiz stūra, vai neesmu to pamanījusi?

Vienu gan es zinu pavisam droši, kad lasīju biedējošo stāsta varoņa aprakstu mani kas pārsteidza: neiedomājami dziļas un tumšas acis... gluži kā autoram. Tās acis nevar neievērot, tās vienmēr mirdz ar tik patiesu aizrautību, pilnas ar tik neviltotu mīlestību. Agāpe. Patiesais smaids un neizsīkstošais optimisms, pat bedrīte zodā ir neizsakāmi piemīlīga. Bet lai kā arī es censtos skatīties citur mans skatiens vienmēr atgriežas pie acīm. Viņa sejā ir kas puiciski bērnišķīgs, neaprakstāmi mīļš un reizē pirmatnēji vieds. Vai tā ir agāpe? Vai esmu tik pieaugusi, lai saprastu kas ir agāpe? Es zinu vien to, ka nekad nebiju sastapusi neko siltāku un mīļāku. Bet varbūt man tikai tā šķiet? Varbūt tas ir tikai mans kārtējais untums? Es ticu, kas viss notiks tā kā  tam jānotiek....