Dienasgrāmatas (blogi)

locitajs, 08-11-2009 22:12		5 41
Tumšā rudenī es veldzējos tavos smieklos, drēgnajā vējā es sildījos tavās acīs, lāsteku sirdī nogalēja tavs smaids, reizē mežonīgs,reizē tik maigs, kā viļņojas krūtīs,kā galva tad reibst, kā aizverot acis,ir grūti tās atvērt, kā soļi tik viegli,ka sevi vairs nejūt, kā līgojas tilts,pilnu sirdi pāri ejot, kā uzsmaida mēness,kad gribas dejot, kā greizie rati kļuvuši taisni, kad, tevi tur iecēlis,vedu zvaigznes zvejot, kā plaukstā kūstošais sniegs nebeidz smaržot, ziemas skūpstu arvien vēl gaidot, ir vakars,kāds klauvē,jābeidz man sapņot.

Komentāri

_byebye_: galīgi čalis salocījies. bet oki, man patīk, vismaz neraksti savus perversos stāstiņus:)

2009-11-08 22:21

Krasula: Hmm, vai tas tilts līgojas tādēļ, ka soļi tik viegli jeb izliecas no sirds smaguma...?? :)) Patīk nobeigums.

2009-11-08 22:22

lirica: eh...locītāj..nu cmuki gan!:))

2009-11-08 22:23

luuse: Nu smuki,nav vārdam vietas.;)

2009-11-08 22:24

zivtele9: ...ļoti jauki...

2009-11-08 22:44

Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.