teksts pārdomām ...

~~~~~~~ Karstā vasaras dienā pa putekļainām pilsētas ielām ceļā bija devies vīrs ar savu dēlu un ēzeli. Tēvs sēdēja uz ēzeļa, bet dēls to veda. ~Nabaga bērns,~ teica kāds garāmgājējs, ~tavas mazās kājiņas cenšas neatpalikt no ēzeļa. Kā tu, lielais cilvēk, vari slinkojot jāt uz ēzeļa, kamēr tavs mazais dēls skrien tam nopakaļus!~ Vīrs ņēma vērā šo aizrādījumu, nokāpa no ēzeļa un uzsēdināja uz tā zēnu. Pagāja pavisam neilgs laiciņš, līdz kāds cits garāmgājējs skaļi teica: ~Kāds kauns! Mazais izpleties uz ēzeļa kā sultāns, tai pat laikā, kad viņa vecais tēvs iet ar kājām.~ Šī piezīme sāpīgi aizskāra puišeli, un viņš lūdza tēvu sēsties uz ēzeļa viņam aiz muguras. ~Vai kādreiz esat redzējuši vēl ko briesmīgāku?~ – ierunājās kāda lakatā ietinusies sieviete. ~Tāda cietsirdība pret dzīvnieku! Nabaga ēzelīša mugura ir ielīkusi, bet vecais un tā dēls izlaidušies uz tās kā uz dīvāna. Kādas šausmas!~ Abi kritikas objekti paskatījās viens uz otru un bez vārdiem nokāpa no ēzeļa. Paspēruši tikai dažus soļus, viņi izdzirdēja nākošā garāmgājēja teikto: ~Paldies Dievam, ka es neesmu tik stulbs. Kādēļ jūs divi ejat ar kājām un ļaujat iet savam ēzelim nenoslogotam? Kaut vai viens no jums izmantojiet iespēju jāt uz tā.~ ~~~~~~~