Dienasgrāmatas (blogi)

locitajs, 03-11-2009 12:29		4 36
Kā aizsalušu auto stiklu kasa, tā manā sirdī skrāpē rīta rasa, kā ŗīts man šodien smaidu prasa, tā ozolapās dzestrais vējš notis lasa par vēju pūsto lapu, kura lēni čaukst pār piemirsto kapu, par kailiem koku zariem-padebešu skrāpjiem, par rūsgano kūlu-vasaras vēstuli stirnām, par bezgalīgām ilgām-avotu dvēseles ligām. Cik sapņotājam ceļš ir garš, un līkločos nekas nav pierakstīts, cik domai lauks ir plašs, un nekas ,kā vējam,nav pie zemes piesaistīts! locitais/šon filosofs:))))/

Komentāri

ernestine: Labs.....

2009-11-03 12:35

mieru_tikai_mieru: pirms Tevis lasīju vientuļā vilka ierakstu. Un tagad saprotu, par ko Tevi tā nosodīja! :)

2009-11-03 12:39

Momo: Nez kā citiem, bet man atsauca atmiņā draudzenes vecmammu, kura tagad gaida savu pēdējo stundiņu. Nekas pie zemes vairs nav piesaistīts, mūžs nodzīvots un lēnām dziest.

2009-11-03 12:45

svechugaisma: Dziļa doma.

2009-11-03 12:57

Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.