Reizēm liekās, ka dzīve tev lēnām slīd garām, un ka tā ir jābūt. Ka tev ir jāsēž un jānolūkojās un tā ir labi. Liekās - tā jābūt. Jo tas ir tik neizsakāmi smagi sirdij, ka citādāk nevajag būt. Viss iet savu gaitu, bet tu vēro... Tu esi malā un redzi visu. Visam, ko dari nav īsti nozīmes, jo tā ir tikai pagātne, tikai viens brīdis visā pasaules laikā. Bet par to nav jāskumst, nav jāraud, tā ir jābūt. Pasaule lēnām ripo savu gaitu, neapstādināmi, jo tu nevari noķert neko, neko no pagātnes, tu nevari neko atgriest, jo visam kam jābūt, tas ir, un tas paiet. Pasaule nekad neapstājās un mirklis pirms šī mirkļa jau ir tikai atmiņas. Un tu smaidi, lai gan sirds tūlīt pārlūzīs, bet tu smaidi. Patiesā nozīme ir tikai mirkļiem, kas ir starp citiem mirkļiem. Tie starplaiki, kad tu apstājies un paskaties. Paskaties atpakaļ un redzi visu, kas tev pieder - atmiņas. Jā, es taču teicu, ka nevajag skumt un nevajag raudāt. Bet tomēr... Citādāk nevar. Tās ir reizes, kad liekās, ka apkārt ir tik dziļi neizsakāmas skumjas un ka tā ir jābūt.. Un es nespēju izturēt, ka es nevaru nevienam paskaidrot, nevienam nevaru pateikt to, ko jūtu TĀ, lai viņš saprastu tieši tā, un sajustu tieši to... Izklausās tā, bet nekas nav tā kā izskatās... Tas ir... dziļāk...
http://www.youtube.com/watch?v=vXqwtUUPe0w
|
