bucene: Tas ir mīļi un sirsnīgi:) Es kādus gadus nerakstīju nevienam, nupat nolēmu, ka atsākšu šo tradīciju. Zinu, ka mana draudzene arī sūta kartiņas uz Ziemassvētkiem pa pastu. Atceros, ka jaunībā vīra mājās bija liels flīģelis, uz kura pirms Ziemassvētkiem salikām visas atsūtītās kartiņas, to bija tik daudz!

bucene: Malacīte!:) Es tiešām nevaru vairs atcerēties, kad rakstīju pēdējo vēstuli...Tas ir bijis sen...Tik daudz esmu pārvākusies dzīvē, bet ir kaudzīte vēstuļu, kuras man brauc līdzi. Šovakar tāds garastāvoklis, ka varētu tās sameklēt un pārlasīt.

bucene: Tās nav tas, tās ir lietišķās vēstules, tās ir aukstas, ja nu vienīgi viņu apsveikumu kartiņas. Vajag ar roku un sirdi rakstītas. Tā, ka, atverot aploksni, sajūti, ka rakstītājs ir domājis tieši par mani, piemeklējis attiecīgu vēstuļu papīru, nevis uzšņāpis kaut ko uz izrautas burtnīcu lapas, aploksni, pat marku - tad ir prieks:)