|
|
lectra dienasgrāmata
| Trešdiena 21-10-2009 20:59 |
|
1 39 |
padomājiet!!!Kas ir pamatā stiprai draudzībai, attiecībām? Tā ir spēja uzticēties,
paļauties. Bet, ja kādreiz dzīvē esam jutušies pievilti, tad, mēģinot
uzsākt jebkura veida jaunas attiecības, sirdī var iezagties aizdomu un
šaubu ēna. Varbūt tomēr līdz galam neuzticēties, jo nekad jau nevar
zināt, kas ar otru cilvēku var gadīties, kas var mainīties? Jo kā gan
var zināt, ka viss, ko esi uzticējis otram, būs tiešām drošībā un nekad
netiks pavērsts pret tevi pašu? Patiesībā mēs to nezinām. Nav nekādas
garantijas. Cilvēki mainās, mainās viņu domas, attieksme pret dzīvi, jo
arī viņi savā dzīvē ir pakļauti daudziem negaidītiem dzīves
pavērsieniem, triecieniem.
Uzticība ir svarīga ne tikai privātajās attiecībās, bet arī kolektīvā -
starp domubiedriem. Kolektīvā cilvēki bieži vien nav tuvinieki vai
labākie draugi, tomēr tie ir cilvēki, kuri ir tavas dzīves
līdzgaitnieki. Tie ir cilvēki, no kuru katra rīcības ir atkarīga arī
tava nākotne, tavs darbs, tava reputācija.
Un te nu ir tas lielākais dzīves jautājums. Uzticēties ikvienam pilnībā
vai tomēr uz visu raudzīties ar nelielu piesardzību un vienmēr
sagatavot kādu rezerves plānu, ja pēkšņi kaut kas noiet greizi?
Biznesā un cita veida stratēģiskajās attiecībās gudrāki cilvēki
neuzticas nevienam. Tikai sev. Jā, tā ir laba taktika, ja dzīvo ar
devīzi "visu vai neko". Tomēr domāju, ka katrs cilvēks jūt, cik daudz
katram var uzticēties. Domāju, ka galveno izvēli uzticības pakāpei
vairāk nosaka iekšējā intuīcija nekā tikai principi.
Kam tad ticēt vairāk - savai iekšējai sajūtai vai prātam? Iespējams, ka
prāts tev saka: Esi piesardzīgs, tu viņu līdz galam nepazīsti, lai
varētu akli uzticēties. Kā tu vari viņam ticēt, ja tu nekad neuzzināsi,
kā ir patiesībā? Kā tu zini, ka vari tik daudz otram uzticēt, ja
nezini, ko patiesībā viņš domā? Vai tu esi par otru uzzinājis visu, vai
esi iepazinis viņu dažādās dzīves situācijās? Ja neesi, tad kādēļ
riskē, kādēļ uztici, uzticies un paļaujies? Ja nu viņš tevi vēlāk
vienkārši iegāž!" Jā, prāts spriež tik ļoti pareizi un atspēko gandrīz
visu, bet tikai gandrīz.
Es nezinu, kāda ir dzīve tiem cilvēkiem, kas neuzticas līdz galam
nevienam, bet zinu, kādas ir sajūtas, ja tavā dzīvē ir cilvēki, kam tu
tici un kam uzticies pilnībā. Ja jūti intuīciju, ka vienkārši vajag
uzticēties, tad tam arī vajag ļauties. Jo spēja uzticēties dzīvē ienes
lielu gaišumu, prieku. Uzticēšanās ir kā drošības sala. Uzticēšanās
atbrīvo tevi no vientulības un prāta kritikas, kas vienmēr liek uzlūkot
pasauli no ierakumu pozīcijas. Tas nogurdina un atņem daudz spēku.
Piesardzība neļauj doties uz priekšu un iepazīt ceļa un mērķa burvību.
Iepazīt, kā ir justies atbalstītam, saprastam un iedvesmotam, ko ļauj
spēja uzticēties.
Dažkārt dzīvē prāts un bailes par iespējamo vilšanos ir jāatmet
malā, vienkārši jānotic, ka viss būs labi. Ir jāuzticas, jo, ja nu galu
galā intuīcija nepieviļ un tu esi ieguvējs? Ja Tev ir daudz nelabvēļu
un tu zini, ka viņi vienmēr meklēs tavus vājos punktus, meklēs ceļus,
kā iegūt informāciju par tevi, protams, tev būs grūti sev ļaut kādam
uzticēties. Tomēr tas ir vienīgais ceļš, kā sevī saglabāt cilvēcību un
ticību citiem cilvēkiem. Liedzot sev šo iespēju, vari uzskatīt, ka daļa
no tevis jau ir sakauta un uzvarēta, pirms vispār kaut kas ir noticis.
Mēs nekad nevaram zināt, kā būs uz priekšu, tomēr nodzīvot dzīvi bez
draudzības, mīlestības vai spējas uzticēties ir tikai ciešanu ceļš.
odiseja.lv |
lapsaacijs_albiins: pirmo rindkopu izlasiiju,taalaak boorings.
kas tur ko padomnaajaat?! atbilde ir elementaara kaa kodolfizika- katrs paC sa***** savu dziivi kaa maak! #1 2009-10-21 21:04
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
