Man teica,

Tas sāpēs,

Tas būs, kā palikt

Bez mātes.

Un tomēr es izvēlējos

Tās slāpes.

Un nu man sāp,

Un nu es mokos

Slāpēs.

Varbūt laiks tās slāpēs,

Bet kamēr man sāp,

Es nevēlos savādāk,

Un nevajag mani

Atrunāt,

Nevajag teikt,

Ka jāaizmirst,

Ka skaistāk viss būs,

Būs brīnišķāk.

Nē, lai labāk man

Sāp,

Tavā vietā,

Man sirdī nekam

Nebūs vietas,

Tik lietum,

Kam atļauts uz mirkli

Slāpes pēc Tevis

Ar atmiņām dzirdīt,

Ar atmiņām tām,

Tevis un likteņa

Dāvātām.