ZIEDS TUKSNESĪMelnmelnām matu cirtām
Un acīm kā saule tik spožām,
Kājām kā gazelei smuidrām
Tu aizej man garām.
Ak, es zaudēju prātu,
Kad ieskatos acu dziļumā tavā.
Kaut visu mūžu es kamieļus krātu,
Lai ievestu tevi namā jaunajā savā.
Bet tava sirds pieder citam, es zinu,
Viņš bagāts, un kamieļu viņam bez skaita.
Kur nu man, es tikai tuksneša putekļus minu,
Dzenot kazas un dažas skumīgas aitas.
O, mana daiļā, nāc, dāvā man skatienu vienu:
Es aplaimots būšu kā koks, kam ziedi plaukst pavasaros.
Bet tu pat neskaties manī, un tumša kļūst brīnišķā diena.
Ziedam neuzplaukt mana koka skumjajos zaros.C Burve77 P.S.Dzejniekam nav dzimuma.
|
