Dienasgrāmatas (blogi)

saule159, 02-10-2009 20:46		6 60
Mans gara darbs Lietus lāses atkal seju sit. Sāp- sit, bet nesasit. Debesīs tumsas vara vīd. Ar stipru cerību sirdī Gaidu saules staru spožu Tikai vienu, bet manējo. Ejot viena pa taciņu šauro, Ļauju lietus lāsēm pa vaigu ritēt. Neviens to nevar zināt, tikai minēt Kad saule lietu spēs vinnēt. Un smagi elsojot joprojām gaidu To vienu, to manējo. Slapjās pēdas pa rasu slīd, Vāzē rozes sārtās vīst. Bet lāses turpina krist, Arvien manu seju sist. Un nespēju sagaidīt to- Tik vienu, bet manējo. Bezcerības liesma acīs sāk šķilt. Kājas ķermeni negrib vairs vilkt. Skaudrā patiesībā sāku es grimt- Lietus lāses neplāno rimt. Saprotu- nenāks Viņš viens- manējais.

Komentāri

homodauns: labāk pārej uz artava uzvārdu- un beidz morāli bimbot:))

2009-10-02 20:50

saule159: nu bet paskaties kāds laiks ārā! bimbot tik gribas, neko citu :p

2009-10-02 20:52

Naktsvijole_es: iesūti šo dzīvajā dzejā,tur Tev tādus komentus sarakstīs,ka raudāt vairs negribēsies...:))

2009-10-02 20:57

saule159: tu saki?

2009-10-02 21:04

8lapsina: Skaisti!:) Tikai,kādēļ domā,ka nenāks?
Rimst lietus,saule uzsmaida
Tik nāc,teic pasaule, no sirds!:)

2009-10-02 21:31

saule159: paldies :) bet mūžīgi gaidīt nevar neviens, un arī nedrīkst.. kad vilšanās, nogurums, izmisums un tumsa negrib padoties, tad laiks padoties cerībai.. (runa nav tikai par lietus lāsēm)
nju bet enyway, skatāmies uz dzīvi pozitīvi ;)

2009-10-02 22:25

Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.

Dienasgrāmatas (blogi)

Mans gara darbs