Sen zudusī un ilgotā,

Jau kuro nakti

Sirdi manu aplaimo,

Jau kuro nakti

Es ar to,

Pret rītiem ceļu eju.

Pa kalniem, lejām, pļavām

Eju,

Starp ziediem, vējiem

Brīžiem griežu deju.

Un šķiet, ar katru tādu nakti,

Es kļūstu bagātāks,

Tāds nosvērtāks,

Sev savādāks.

Bet tas, kas notiek manā sirdī,

Liek skaidri sajust man,

Es ne vairs vientuļš,

Man tagad ir,

Ir tas, kas sen bij zudis,

Un nu tas ir,

Tepat,

Man krūtīs.