Par pupiņām

Kā jau tiku minējis, mana pupiņu raža pārsniedz plānoto. Esmu sajūsmā ! Aivars tikai smaida un vēl īsti netic, bet gan jau arī viņš redzēs, ka pavasara darbs nav palicis bez augļiem. Par cik šodien pie manis  solījās paciemoties abi mani dēli, tad es nolēmu viņus pacienāt ar savām pupiņām. Aizbraucu pie Aivara un aicināju iet apskatīt pupiņas, bet šis diezin kāpēc tāds izvairīgs. Būtībā jau es nojaušu, kas par lietu : labi, pavasarī viņš sastrādāja zemi un sabēra auglstvērtīgus kūtsmēslus, pupiņas iestādījām visai draudzīgā atmosfērā un ļāvām tām sadīgt. Maikstis es sagādāju viens pats, jo viņš bija aizņemts ar citām lietām. Kad pienāca ravēšanas laiks, es atkal līdu vagā viens pats, jo tādu darbu viņš nemaz nemāk darīt. Par savām ravēšanas metodēm es jau rakstīju, bet Aivars uz to skatījās pat vairāk nekā skeptiski un no tā pupiņu plantācijas vispār novērsās. Tagad nu pupiņas ir uzaugušas un pat nogaršotas. Ir īstais laiks !  Pākstis vēl ir mīkstas, bet pupiņas ir īstā vārīšanas gatavībā. Pieplūcu veselu kuli un teicu Ilzei, lai arī viņi noprovē, bet jūtu, ka viņi tomēr klāt neies – aiz pieklājības. Labi, kas tad es te esmu ?! Kaut kāds sūda pušelnieks, tā formāli ņemot. Tāpēc zinu, kā rīkošos. Kamēr pupiņas vēl zaļas, plūkšu un ēdīšu, bet pēc pāris nedēļām, kad tās jau būs nobriedušas, noorganizēšu ražas novākšanas talku un izlobītās pupiņas, jeb gatavo produkciju, sadalīšu divās godīgās daļās, un es gribu redzēt, kā viņš no savas daļas atteiksies ! Pupiņu jomā līdz šim vēl neesmu kļūdījies un gan jau nekļūdīšos arī šoreiz. Bet saplūktās pupiņas izlobīju un izvārīju. Sacepu smalki sagrieztu cūkas krūtiņu ar sīpoliem, uztaisīju mērcīti un liku galdā saviem no bada uztūkušajiem bērniem.  Tā bija laba izēšanās. Pat alus likās garšīgāks, bet Juris jau pieteicās uz sēklu, lai nākamgad pupiņas audzētu arī pie sevis.