|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| selenga, 10-09-2009 14:55 |
|
68 |
Mazs tauriņš nolaidās uz rokas. Meitene viņu kārtīgi nopētija, citi bija neizpratnē.
Paskatoties viņas zilajās acīs likās, ka tu ieskaties savā dvēselē. Viņas smaids lika sajūtām rauties pušu. Tas bija sāpīgs, bet dzīvesprieka pilns smaids.
Viņa redzēja katra cilvēka sāpi, prieku, laimi, bēdas, nodevību un mīlestību. Viņai patika raudzīties ārā pa logu lietusgāzes laikā, klausīties kā lāses sašķaida savu ķermeni pret loga rūti, patika lūkoties ārā saulē, ļaut lai saules stari spēlējas viņas bālajā ādā un silda.
"Kāpēc Tu neraudi?" viņš jautāja.
"Man nav vairs par ko raudāt, es varu būt vienīgi pateicīga par kārtējo man doto dienu, kas jāizdzīvo. Vienīgais par ko es vēl esmu spējīga raudāt ir cilvēka ļaunums, kas valda visapkārt, kuru es redzu pat mazos bērnos."
"Kā gan Tu vari to visu redzēt?!"
"Vienīgais, kas ir jāiemācās- ieskatīties cilvēka būtībā, skatīties uz viņiem nevis ar acīm, bet sirdi. To es esmu iemācījusies. Man pasaules skatījums ir kļuvis daudz plašāks, un es pasauli redzu daudz krāsaināku. Tas mani visvairāk priecē. Bet izskatās, ka Tu mani nesaproti, un nez vai arī sapratīsi, Tu vienkārši neredzi, Tu esi akls, akli uzticies visam kas ir skaisti pateikts, nemēģinot ielūkoties visā no cita skatupunkta. Tu esi tik ļoti pieradis pie visa, kas ir sarežģīts, ka nemēģini atrast to vienkāršo. Man no visas sirds ir Tevis žēl."
"Bet... Es jau esmu tas kurš redz! Es tevi nesaprotu."
Nesapratne. Nevajadzīgs žēlums, bet ne pret viņu- pret sevi. Un vēlme, beidzot tomēr iemācīties redzēt.
Kopš zilacainā meitene negadījumā zaudēja redzi viņa iemācījās redzēt ar sirdi, iemācījās just to ko citi uztver kā pašsaprotamu.
Viņa iemācījās dzīvot. Priecāties par katru doto dienu kas jānodzīvo.
Lēnām. |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
