|
..dzīve ir spēle
viens tauriņš nomira, cits ieķērās tīklā
un es
kā meža gars
ar skatienu sekoju līdz
saucot
lietu saucot, lai aug viss,
lai briest
tikai ne naids,
lai tas kā burbulis plīst
putekšņus vējā kaisu
lai nepaliek, lai iet
lai iesējas laiks
savu pulksteni jaucu
liecu, nespēkā spēku saucu
jaucu
akmeņus kā orientierus
kā nepaklupt nesarūgt neizgaist
uz taciņas lieku vietās, kur tumsa
ar rijīgu muti grasās kampt
riesta dejās uz smilgas bizbizmārītes
sarkst
ceļus eju uz nekurieni
tik viegli tā neizgaistošā sajūtā
kā mēteļa audumā ietīties
pār upēm pa tiltiem, kas projām ved
no rūgtuma atlauztām salām
neskumt, nedzert malkiem atkarību
uz rītu, kur sapratīs sirds
citas dienas man nav...
tikai tā ir, kurā es mīlu.. |
