Kā gribas, lai ilgojies beidzot Tu pats,
Lai burvīgs pret mani vēršas tavs skats,
Lai reizi pa reizei esi tu pats,
Un aizgriežas prom no mums sāpju rats
.
Ar saplēstām stīgām vairs neskanēs dziesma,
Un apdzisīs pēdējā dvēseles liesma,
Caur skumjām uz laimi reiz atvērsies logs,
Un nebūšu Tev vairs kā nemitīgs slogs
Diendienā vien dzīvoju savās domās,
Kaut viss reiz sadalās spēlmaņu lomās
Bet sapņiem kad robežas izgaist bez pēdām,
Vien jāpaliek dzīvot ar savām bēdām
Ar vēju prom aiznestas pēdējās lapas,
Un sirdī vairs neduras aizlauztas tapas
Vairs negribu bārstīt es pārmetumus,
Un manīt tevī dusmu izvirdumus
Vien klausīties izjūtu mistērijas,
Ne radīt draudīgas histērijas
|
